Ultimāts. Demokrātiskai sabiedrībai neierasts jēdziens. Taču Latvijai īpaši sāpīgs, jo kaimiņu lielvalsts gadiem ilgi attiecības ar mazāko «kārtojusi» ultimāta formā.
Ultimāts. Demokrātiskai sabiedrībai neierasts jēdziens. Taču Latvijai īpaši sāpīgs, jo kaimiņu lielvalsts gadiem ilgi attiecības ar mazāko «kārtojusi» ultimāta formā. Tāpēc Latvijā tik bieži karogi plīvo ar sēru lenti.
Pavēles izteiksmē joprojām domā un runā visās aptaujās tautā nemīlētākie – Ždanoka un Rubiks. Viņu «ceļatīrītājs» Jānis Jurkāns atteica Saeimas frakcijas «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» tikšanos ar Valsts prezidenti, ja viņa nepieņems arī jau nosauktos sabiedrības «integrētājus». Un tikšanās nenotika. Nav gan jūtams, ka mēs būtu kaut ko zaudējuši.
Aizbildinoties ar slepenību, sava veida ultimātu saņēma parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdis Imants Burvis – viņš 15. maijā netika ielaists valdības sēdē, kad sprieda par «Latvijas kuģniecības» («LK») turpmāko privatizāciju. No vienas puses, valdība sevi stādījusi augstāk par likumdevēju, no otras, nekā slēpjama vairs nav, jo ministri nolēmuši izstrādāt pilnīgi jaunus «LK» privatizācijas noteikumus. Vienprātības tomēr neesot bijis, jo dažam nav saprotama motivācija sākt visu no nulles.
No nulles punkta nav izkustējies «TB»/LNNK un sociāldemokrātu koalīcijas līgums Rīgas Domē. «Tēvzemiešu» prasība – sociāldemokrātiem atteikties no brāļošanās ar kreisi sarkano bloku. Partneri šķiršanos nepieļauj, bet partijas programmās kopīgā ir par maz, lai veidotu stabilu koalīciju. Tomēr «tēvzemiešu» tieksme iespaidot galvaspilsētas Domes darbību nebūtu nosodāma. Nešaubos, ka «Latvijas ceļš» vai Tautas partija nestāvētu malā, ja vismaz vienai no tām vēlētāji būtu piešķīruši 11 vietu. Un to saprotoši uzņemtu visu «neatkarīgo» laikrakstu komentētāji.
Tiesātajiem nacionālboļševikiem daudz žēlotāju. Kā nu tā – 15 gadu par rotaļu ar imitētu granātu Pēterbaznīcas tornī! Iedomāsimies, ka Maskavā Kremlim tuvējās baznīcas tornī būtu uzramsušies, piemēram, pērkoņkrustieši un vicinātu vāles. Būtu ne vien gadi, kājās celtos visa «progresīvā pasaule».
Šai pasaules daļai pieder arī Somijas prezidente Tarja Halonena, kura divas dienas viesojās Latvijā. Komiska šķita viņas cenšanās pārsteigt Vairu Vīķi-Freibergu, cik ļoti somi pazīstot Krieviju. Dažam liekas, ka vilku redzēt ir tas pats, kas tikt norītam pelēča vēderā.
Starptautiskā hokeja federācija uzticējusi 2006. gada pasaules čempionātu rīkot Latvijai. Lēmumu iespaidojis arī mūsu hokeja līdzjutēju fenomens. Arī 13 (izlases 13. vieta šī gada pasaules čempionātā) ir laimīgs skaitlis.
Vēl nav zināms, kāds ir Rīgas mēra G. Bojāra liktenīgais cipars, taču galvaspilsētas vēsturē viņš, manuprāt, ieies kā mākoņu stūmējs. Mērs visai nopietni solījis gādāt par tīrām debesīm Rīgas 800 gadu svinībās.
Kamēr Latvijā gatavojas mākoņu klīdināšanai, Čehijas prezidents Vāclavs Havels NATO kandidātvalstu premjeru konferencē Bratislavā aizstāvēja Baltijas valstu tiesības pievienoties NATO, jo piekāpšanās Krievijai nozīmētu «atgriezties pie vecā pasaules un valstu sadalījuma neatkarīgi no to gribas».
