Skaistkalne kā katoļu centrs luteriskajā Kurzemē un Zemgalē sāka attīstīties 17. gadsimtā. Tad novadu katolizēšanai tika piesaistīti Jezuītu ordeņa garīdznieki un izveidota jezuītu misija, kas darbojās līdz 18. gadsimta otrajai pusei.
Skaistkalne kā katoļu centrs luteriskajā Kurzemē un Zemgalē sāka attīstīties 17. gadsimtā. Tad novadu katolizēšanai tika piesaistīti Jezuītu ordeņa garīdznieki un izveidota jezuītu misija, kas darbojās līdz 18. gadsimta otrajai pusei.
Savukārt 20. gadsimta 20. – 30. gados Skaistkalne bija Kapucīņu ordeņa garīdznieku misijas vieta.
Līdz galam uzticīgi misijai
Jezuītu ordenis ir izveidots reformācijas laikā 1534. gadā. Tā darbības mērķis bija visiem līdzekļiem sargāt, nostiprināt un izplatīt katoļticību.
1658. gadā Skaistkalnes muižas īpašnieks Johans fon Bergs de Karmels dāvināja tā saucamo Baznīckalnu Jezuītu ordeņa misijai katoļu baznīcas celtniecībai. Pēc viņa nāves dēls Vladislavs 1666. gadā jezuītiem atdeva lielas muižas zemes īpašumus, kā arī noteiktu naudas summu no ikgadējiem muižas ienākumiem, 60 pūru labības ik gadu, malku un būvkokus. Šo dāvinājuma aktu apstiprināja katoliskās Polijas Seims, un 1677. gadā Skaistkalnē radīts Jezuītu ordeņa misijas klosteris. Jezuīti turpmāk kalpoja arī kā katoļu draudzes garīdznieki 1692. gadā celtajā Skaistkalnes katoļu baznīcā. Lielā mēra laikā 18. gadsimta sākumā vairāki Skaistkalnes jezuīti aprūpēja mēra slimniekus, inficējās un gāja bojā, palikdami līdz galam uzticīgi mīlestībai pret tuvāko.
18. gadsimta vidū Kurzemes hercogistē tika jūtami ierobežota jezuītu darbība. 1773. gadā Jezuītu ordenis tika slēgts. Skaistkalnes jezuītu klostera īpašumi ar hercoga Pētera akceptu nonāca Skaistkalnes muižas īpašumā, un pavisam drīz Skaistkalnē vairs nebija neviena jezuītu mūka. Kopš tā laika tur sākās laicīgo garīdznieku kalpošanas periods.
Nevar pierast pie mūkiem
20. gadu otrajā pusē Latvijas katoļu arhibīskaps Antons Springovičs uz Latviju misijas darbā aicināja Kapucīņu ordeņa mūkus no Bavārijas (Vācija), kas Skaistkalnē 1929. gadā izveidoja savas misijas klosteri. Tas bija pirmais šī ordeņa klosteris Latvijā. Par Skaistkalnes kapucīņu superioru (klostera priekšnieku) kļuva vācietis Roberts Lencbauers. Kopš tā laika Skaistkalnes baznīca un draudzes garīgā vadīšana pilnībā tika nodota kapucīņiem. Skaistkalnes prāvests Vincents Strelēvičs šeit bija pēdējais katoļu garīdznieks laicīgo kārtā. Garīgo dzīvi Skaistkalnē atkal sāka vadīt mūki, kas tomēr bija atšķirīgi no jezuītiem, kaut vai ārējā izskatā un apģērbā. Kapucīņu mūku klātbūtne Skaistkalnē radīja šim miestam īpašu kolorītu. Baznīcas vēsturnieki atzīmējuši, ka skaistkalnieši ilgi nav varējuši pie viņiem pierast.
Ideāls – Asīzes Francisks
Kapucīņu ordenis ir izveidots 1525. gadā. Tā darbības mērķis ir atjaunot tos kristiešu ideālus, kam savulaik kalpoja svēto kārtā ieceltais Asīzes Francisks. Paša Asīzes Franciska un viņa sekotāju dzīvesveids bija īpaši askētisks. To var raksturot kā pilnīgu atteikšanos no laicīgās pasaules domām, jūtām, uzskatiem un darbības, dzīvošanu lielā nabadzībā un neizmērojamā ticībā. Kapucīņu ordeņa mūku ārējo veidolu jeb izskatu raksturoja gara bārda un brūns rupja auduma habits, kas apjozts ar virvi, kā arī sandaļu tipa apavi. Sv. Krusta klostera māsas, kas mazgāja kapucīņu mūku habitus un ziemā arī pārējo apakšveļu (vasarā zem habitiem kapucīņi nevalkāja apakšveļu), vienmēr saņēma apģērba gabalus smirdīgus un utainus, jo mūki vispār neveltīja nekādu uzmanību savai ārienei, higiēnai un arī naktī gulēja ar visu apģērbu. Izskats un vācu tautības mūku latviešu valodas prasme apkārtējos izsauca vieglu un labestīgu smīnu. Piemēram, tēvs Jāzeps kādā dievkalpojumā Dievmāti Sv. Mariju pagodināja par «mātīti» un pēcāk nesaprata, kāpēc nevar būt «māte – mātīte», ja ir «svece – svecīte» un «puķe – puķīte».
1935. gadā mūka mūža solījumu deva pirmais latviešu tautības kapucīņu mūks Miķelis Kļaviņš, kurš pieņēma tēva Meinarda vārdu. Tieši 30. gados Skaistkalnē ievērojami aktivizējās baznīcas un iedzīvotāju garīgā dzīve. Tika organizētas vairākas garīga rakstura biedrības, bet par lielu notikumu kļuva ikgadējā Vissvētākā Sakramenta dienas atzīmēšana, kuras laikā katoļu procesija apstaigāja un svētīja apkārtnes laukus.
Kapucīņu uzturu nodrošināja Skaistkalnes katoļu draudzes zemes īpašumi, kas 20. un 30. gadu pirmajā pusē bija izrentēti privātpersonām, bet 1937. gadā – Sv. Krusta māsu klosterim bērnu patversmes un kapucīņu uzturēšanai.
Lai gan kapucīņu mūki ievēroja savu dzīvesveidu, tomēr gadījās arī laicīgi grēki. Piemēram, kapucīņu mūks Kajus reiz tika pieķerts, skūpstot kādu viņam pazīstamu vietējo meiteni. Superiors sodīja vainīgo ar ieslodzīšanu klostera pagrabā, nosakot visstingrāko gavēni, miesas paššaustīšanu un lūgšanas pēc grēka piedošanas. Pēc tam vēl klosterī notika velna izdzīšanas ceremonija no ēkas un paša mūka miesas.
Darbību pārtrauc karš
1944. gada vasarā pie Skaistkalnes bija nostiprinājusies frontes līnija, bet kapucīņu klostera telpās mitinājās vācu karavīri. Kauju laikā pamatīgi cieta un abus torņus zaudēja baznīca. Uzreiz pēc frontes līnijas pāriešanas tēva Meinarda vadībā sākās baznīcas atjaunošana. 40. gadu beigās kapucīņu klosteris Skaistkalnē tika likvidēts un visi Skaistkalnes kapucīņu mūki izsūtīti no Latvijas, jo klostera telpās bija ierīkota slēptuve padomju varas vajātiem cilvēkiem. 1956. gadā pēc amnestijas izsūtītie atgriezās Latvijā un vēlāk kalpoja vairākās Latvijas katoļu draudzēs.
