Vai zināt, kāpēc latviešus mēdz dēvēt par bāreņu tautu? Ne tamdēļ, ka māte mirusi dzemdībās, bet gan tāpēc, ka ģimenē nav tēva. Latvijā tā bijis gadsimtiem ilgi un ir joprojām, un nevajadzētu par to šausmināties.
Vai zināt, kāpēc latviešus mēdz dēvēt par bāreņu tautu? Ne tamdēļ, ka māte mirusi dzemdībās, bet gan tāpēc, ka ģimenē nav tēva. Latvijā tā bijis gadsimtiem ilgi un ir joprojām, un nevajadzētu par to šausmināties.
Paaudžu paaudzēs tēvi kauti karā, uz 25 gadiem ņemti dienestā, aizdzīti uz muižu, vergu un klaušu gaitās, represēti, izsūtījumā no ģimenēm atšķirti, nošauti. Mātes ar bērniem un vecīši – tāds laiku laikos bijis latviešu mājas dzīves modelis. Tāpēc nevajadzētu justies pārsteigtiem, ka arī pašlaik vienā klasē no 30 bērniem tēvi ģimenēs ir tikai apmēram trešajai daļai skolēnu.
Pētot latviešu leģendārā varoņa Lāčplēša raksturu, atklājas, ka viņu var ieraudzīt arī kā neizlēmīgu, divu sieviešu – Laimdotas un Spīdolas – regulētu, manipulējamu robustu spēku. Lāčplēsis, neradis reālu izpausmi, galu rod Daugavas dzelmē.
Literatūras skolotāju apjūsmotā, sirdsšķīstā Blaumaņa Kristīne savukārt ir gļēva egoiste, kura, izvēloties Edgaru, piepilda savas tieksmes. Kas zina, varbūt literatūras klasiķis, romantiķis Blaumanis, sapratis, ko tiešos vārdos nav pateicis, – tā ir ilūzija, ka Kristīne nes upuri, «nolikdama savas vieglās dienas». Viņai līdzās ir vajadzīgs tieši šāds Edgars – dzērājs, meitu ģēģeris, neprognozējams ļurbaks, ko mātišķi bīdīt, vadīt, sodīt un kontrolēt. Vīrišķīgais, precīzais un godprātīgais Akmentiņš no Kristīnes varētu pieprasīt laulības attiecības vispirms kā ar sievieti, gaidot sapratni, mīlestību, uzticību, uz ko viņa nemaz nav spējīga.
Dēlus ģimenēs mātes nereti audzinot kā brīvus ērgļus. Vīrieši sabiedrībā ir mazākumā, tāpēc nereti tiek kultivēts uzskats, ka vīrišķība ir kvalitāte pati par sevi. Meitas savukārt tiek audzinātas, radinot pie patstāvības un lielas atbildības. Viņām jebkurā gadījumā nāksies uzņemties lielāko daļu atbildības par attiecībām un to sekām, lasi, – ģimenē tikt galā vienām.
Intervijās sievietēm uzņēmējām bieži tiek vaicāts, kā darbs un aizņemtība savienojama ar mājas rūpēm, vai neietekmē bērnu audzināšanu. Ļoti reti ko tādu vaicā vīrietim līdzīgā statusā, turklāt tikai daži brīnās. Drīzāk tas ir normāli, ka viņam jau ir pagātne – iepriekšējā ģimene, bērni no citas laulības un tā tālāk.
Ar šādiem secinājumiem, kuri balstīti uz vēstures faktu un literāru darbu izpēti, mani pārsteidza Māris Sants. Viņš ir luterāņu mācītājs, Latvijā dzimis, audzis un skolojies jauneklis, profesijas brāļu vidū pazīstams ar pārdrošiem secinājumiem, neformālu uzvedību un uzskatiem. Piedaloties seminārā «Ģimene – pamats tautai un valstij», mācītājs iepazīstināja ar savu pētījumu par sievietes un vīrieša lomu ģimenē Latvijā laiku lokos. Sacītajam var nepiekrist, taču ir, par ko aizdomāties.
