Pavasara darbos iestiguši, lauku cilvēki jau piemirsuši pārmaiņas, kas gaidāmas, kad realizēsies ilgi gatavotā un pēkšņi aktualizētā teritoriālā reforma.
Pavasara darbos iestiguši, lauku cilvēki jau piemirsuši pārmaiņas, kas gaidāmas, kad realizēsies ilgi gatavotā un pēkšņi aktualizētā teritoriālā reforma. Mani tas gan īpaši neskar, jo vīra atgūtais zemes gabals atrodas klajā laukā, leišmalē. Un tam ir vienalga, kur atrasties – Īslīces pagastā vai Bauskas novadā, jo zina, ka «visi nāks vai brauks pie tā». Turklāt pats saimnieks dzīvo nākamā novada pašā centrā – Bauskā. Ja vīram trūks spēka, arvien atradīsies kāds, kam būs «atmazgājama» nauda un kurš kāri pirks visu, ko uz muguras nevar aiznest.
Taču galvenā problēma ir cilvēks, tas, kurš dzīvo uz savas zemes, varbūt pat nesen atgūtā, no senčiem mantotā mājā. Viņa argumenti par sliktu reformai nav vienā teikumā izsakāmi, dažkārt tie vispār nav vārdos pārvēršami. Viņam tas ir jauns lēciens Eiropas diktētajā bezdibenī no tikko kā sāktās un dokumentāli nokārtotās saimniekošanas sistēmas. Bezdibenī ir pārāk daudz neskaidrību. Laukos cilvēki ir raduši visu izsvērt, sataustīt, savām acīm redzēt un tad vērtēt. Bet nav jau nekā, ko «taustīt» – vārdi vien un diktāts: tā jādara, un viss.
Valsts reformu lietu ministrs Jānis Krūmiņš nevar lepoties ar sevišķu izdomu, jo arī viņam nav pārliecinošu argumentu, kas spētu aizraut īpaši jau tālumā no Rīgas dzīvojošos. Esmu dzirdējusi tikai vienu: daudzās pašvaldībās neesot sociālā dienesta. Ar to ministrs laikam gribējis teikt, ka to pašvaldību vecļaudis, bērni un vārgie cilvēki ir pakļauti aizmirstībai un iznīcībai. Pie plaša vēriena dzīves pieradušajam ministram Rīgā nav saprotams, ka «sociālā dienesta» pienākumus taupības nolūkā var veikt arī viens cilvēks, apvienojot to ar vēl kādu uzdevumu.
Pirms diviem gadiem Saeimas deputāti no Tautas partijas solīja vistuvākajā laikā atvest shēmas un citus uzskates materiālus, kuros būšot aplēsts reformas izdevīgums iedzīvotājiem gan Iecavā, gan, piemēram, Pastališķos. Laiks steidzas, bet šādu uzskates materiālu nav.
Man sirds sāp par daudzajiem vēstures tecējumā veidotajiem vietu nosaukumiem, kas, 50 gadu gremdēti, atkal atgriezušies apritē, bet nu tos apdraud lauku nonivelēšana. Nav šaubu, ka līdz ar vecļaudīm nebūtībā aizies arī pasakainās vecās lauku mājas nomalēs, to nosaukumi. Manā dzimtajā novadā meliorācija savulaik «noskaloja» daudz īpatnēju, nostāstiem apvītu nosaukumu: Naudas kalniņš, Skraustiņš, Jumīzelis, Upeņu līcis, Kumeļpurvs un citi. Protams, tās ir emocijas, bet šādas izpausmes globalizācijas apstākļos vairs nav modē. Un tomēr. Nupat dzirdēju, ka Dānijā šopavasar atgriezušies tikai trīs stārķi, turklāt kungu kārtas, jo vairošanās vispārējās ķimizācijas apstākļos, kad iznīdēta pēdējā vardīte, vairs neesot iespējama.
Latvijas teritorija iekšēji ir jāsakārto, bet to darīt jārosina no apakšas, ievērojot ne tikai ģeogrāfiskos dotumus, bet arī atsevišķu teritoriju iedzīvotāju īpatnības, pat viņu raksturu.
