Lielā debesu kaķu māte man dzied ik vakaru: «Aijā, Ancīt, aijā!» Bet viņas meldija neskan tik mīļi un nesilda, kā pērnvasar Ilzītes dziedātā.
Lielā debesu kaķu māte man dzied ik vakaru: «Aijā, Ancīt, aijā!» Bet viņas meldija neskan tik mīļi un nesilda, kā pērnvasar Ilzītes dziedātā.
…Tā bija skaista vasara. Mēs mitām dārza mājiņā – Ilzīte un mamma, es, tētis brauca pie mums ik vakaru no darba. Dienas pagāja spēlējoties, klausoties putnu čivināšanā un baudot dažādus gardumus. Es biju mazs un pūkains, tāpēc vakaros dažreiz sanāca strīdi, pie kā nakšņot. Ilzīte vēlējās, lai guļu un murrāju uz viņas spilvena, savukārt mamma gribēja, lai miltu dzirnas maļu, viņai klēpī sēžot.
Dažbrīd manā kaķēna sirdī jau iezagās nelabas nojautas, ka tāda idille nevar turpināties bezgalīgi. Bet mani mierināja Ilzītes stāstītais par mājīgo pilsētas istabiņu, viņas rakstāmgaldu, uz kura ir daudz dažādu mīļu, interesantu lietiņu. Pie skapja stāvēšot bļodiņa zivīm, blakus – trauciņš pienam. Istabā būšot vēl jāatrod vieta mazajam kucēnam, kuru dzimšanas dienā viņai dāvināšot vecmāmiņa. Kucēna sabiedrība manī neraisīja tīkamas emocijas, bet Ilzīte solīja, ka mēs noteikti lieliski sadzīvošot.
Ilzīte solīja, bet vasaras beigās viss izvērtās pavisam citādāk. Prombraukšana notika lielā steigā, nevajadzīgās mantas tika sanestas šķūnītī, noglabātas pieliekamajā. Vienbrīd es arī jutos tāds nevajadzīgs, biju jau krietni paaudzies, lai gan murrāju tikpat saldi kā mazotnē.
Tomēr nebija vairs neviena, kam manu murrāšanu klausīties. Tikai krītošas lapas durvju priekšā un vārnas, kuras ieradās pārlūkot atkritumu tvertnes un vecos upeņu krūmus. Naktī, drebinoties drēgnajā lietū, un dienā, nespējot sasilt skopajos atvasaras saules staros, es vēl cerēju, ka mani kāds atcerēsies. Ilzīte, kuras istabā bija tik daudz interesantu ripināmu spēļlietiņu, viņas mamma, kam es labprāt atkal sēdētu klēpī un palīdzētu ritināt dzijas kamolus.
Mani atcerējās kāds mīlīgs pusaugu kucēns vien no kaimiņu vasarnīcas. To, draisku un priecīgu, biju redzējis vasarā skraidām kopā ar diviem zēniem. Sākumā viņš dusmīgi rūca, vēlāk apjauta, ka es esmu tāds pats kumosa meklētājs kā viņš. Sildīt un barot viens otru nespējām, vien, kopā saspiedušies, mazāk drebējām, pirmajām salnām purniņā kožot. Ēdamo meklējot, kopīgi izklaiņojām vasarnīcu ciematiņu, bet neko neatradām, sastapām dažus tikpat nelaimīgus un pamestus sugas brāļus. Tiem nebija, ko mums piedāvāt, – ne siltas istabas, ne balta piena. Baltums atnāca ar pirmajām sniega pārslām, ar pēkšņu aukstumu un… manu ceļu uz debesīm.
***
Klāt vasara, mēs atkal dosimies pavadīt trīs bezbēdīgus mēnešus vasarnīcās un dārza mājiņās. Būs tik jauki, ja tur mums un bērniem pa kājām kūņosies tāda maza, pūkaina un draiska dvēselīte. Vai mēs zinām, ko ar to darīsim rudenī?
