Naturalizācijas pārvalde 28. un 29. maijā Rīgā rīkoja starptautisku konferenci «Ceļā uz pilsonisku sabiedrību 2001» plašam nevalstisko organizāciju lokam, kam rūp sabiedrības integrācija.
Naturalizācijas pārvalde 28. un 29. maijā Rīgā rīkoja starptautisku konferenci «Ceļā uz pilsonisku sabiedrību 2001» plašam nevalstisko organizāciju lokam, kam rūp sabiedrības integrācija. Konferences gaitai sekojis arī politiski represēto kluba «Rēta» valdes priekšsēdētājs V. SMOLIJS.
– Konferences dalībnieki tika iepazīstināti ar nopietniem pētījumiem šajā jomā. No saietā izdalītajiem materiāliem un speciālistu ziņojumiem uzzināju, ka aptuveni 25 procenti valsts pastāvīgo iedzīvotāju pašlaik nav Latvijas Republikas pilsoņi, tādēļ viņiem nav politisku tiesību. Pilsonības piešķiršanas (naturalizācijas) politika tika pieņemta salīdzinoši vēlu – četrus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – un tikai 1998. gadā tika atcelti naturalizācijas ierobežojumi. Tad arī strauji palielinājās Latvijas pilsonībā uzņemto personu skaits.
No 1995. līdz 2000. gadam pilsonību ieguvušas 38759 personas, kuras ērtības labad tagad saucam par jaunpilsoņiem. Pētījums atklāj, ka šī grupa ir cilvēki ar augstāku sociāli ekonomisku statusu, lielāku uzņēmību un aktivitāti, arī ar augstāku politiskās kompetences pašnovērtējumu.
Lojalitātē pret Latvijas valsti jaunpilsoņu nostāja neatšķiras no pilsoņu attieksmes kopumā: 75 procenti (tas ir, tikpat daudz, cik no pilsoņu kopuma) būtu gatavi aizstāvēt Latvijas neatkarību, ja tā tiktu apdraudēta. No nepilsoņiem šādu nostāju pauduši 45 procenti.
Masu saziņas līdzekļu analīze rādot, ka Latvijas etniskās grupas dzīvo atšķirīgās informācijas telpās. Konferences referenti atzina, ka valdība, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas nav pietiekami rīkojušās, lai radītu labvēlīgu attieksmi pret Latvijas valsti, demokrātiju un sabiedrības integrāciju. Tomēr tas esot brīvprātīgs process. Nevienu cilvēku nevarot piespiest integrēties sabiedrībā pret paša gribu. Ikvienam pašam jāizvēlas: vai nu meklēt ko labāku citur, vai arī uzņemties daļu atbildības par šo valsti.
Piedaloties darba grupā par nevalstisko organizāciju lomu integrācijas jautājumu risināšanā, sapratu, ka konference bija kā aicinājums un rosinājums valstij un sabiedrībai kopīgi rast problēmas risinājumu. No dažu ārvalstu pārstāvju (piemēram, Nīderlandes) sacītā secināju, ka imigrantu integrēšanai tur valsts atvēl lielus līdzekļus noteiktai programmai, kas obligāti jāpilda. Šķiet, ārzemju lietpratēji integrācijas jautājumos visai neorientējas atšķirībā starp, piemēram, Nīderlandē iebraukušajiem strādniekiem un mūsu zemē savulaik iepludinātiem cittautiešiem.
