Turpinot tēmu par vecsauliešu un lambārtiešu sāncensību, ieskats rakstnieka Jāņa Sarmas vērojumos.
Turpinot tēmu par vecsauliešu un lambārtiešu sāncensību, ieskats rakstnieka Jāņa Sarmas vērojumos.
Iztiek bez sava mācītāja
«Mums (vecsauliešiem – R. Ā.) citu muižu starpā bija arī mācītājmuiža, un tajā dzīvoja mācītājs. Tā kā viņam apkalpojamas divas baznīcas (Vecsaules un Jaunsaules, tolaik abi novadi ietilpa vienā pagastā – R. Ā.), tad viena svētdiena mēnesī katrā baznīcā palika bez dievkalpojuma. Mēs tukšajā svētdienā iztikām mājā ar svētdienas rīta pātariem, kuros saimnieks nolasīja attiecīgo evaņģēlija pantu un sprediķi. Visi mājas ļaudis dziedāja no dziesmu grāmatām attiecīgas dziesmas, bet sprediķa laikā snauda.
Lambārtiešiem nebija ne mācītājmuižas, ne arī mācītāja. Viņu baznīcā sprediķoja Iecavas mācītājs un tikai reizi mēnesī, pēdējā svētdienā un otrajās svētku dienās. Tā kā nu mums mēneša pēdējā svētdiena bija tukša, tad mēs tajā apmeklējām Lambārtes baznīcu. Protams, ne jau tāpēc, ka tas būtu mūsu pienākums. Mūsu pienākums bija klausīties tikai to, ko runāja mūsu mācītājs. To, ko runāja Iecavas mācītājs, mums nemaz nebija jāievēro. Ja gājām Lambārtes baznīcā, tad tāpēc, lai lambārtieši neapgrēcina sevi, domādami, ka mēs nonicinām viņu koka baznīcu.»
No ratiem nāk darvas smaka
«Paši uz savu baznīcu mēs braucām tamborratos (tie bija greznāki, izbraucieniem paredzēti rati; šāds nosaukums tika lietots Kurzemē un Zemgalē, bet Vidzemē izbraucamos ratus sauca par «droškām» – R. Ā.) ar ādas pārvalku un skaisti izkrāsotiem riteņiem. Pārvalkā bija ierīkota kabata dziesmu grāmatai. Mēteļa kabatā tai nebija vietas, jo to visu aizņēma no cūkas pūšļa gatavotais tabakas maks. Mūsu tamborratiem bija atsperu sēdeklis un dzelzasis.
Katru svētdienas rītu pirms braukšanas uz baznīcu tās iezieda ar tīriem cūku taukiem. Es nezinu, vai lambārtiešiem bija kādi tamborrati, jo parasti viņi brauca ar ratiem, kuriem bija koka asis, kuras viņi iezieda ar darvu. Siltā laikā darva kļuva šķidra un tecēja no asīm laukā. Tad nu var iedomāties, ja viņi šādos ratos sabrauca pie savas baznīcas, kāda tad tur bija darvas smaka!»
Uz dievnamu nāk basām kājām
«Braucot uz baznīcu, visas vecsauliešu jaunkundzes lika galvā cepures, kuras bija izgatavojušas Bauskas pucmakerienes (cepurnieces – R. Ā.). Lai vējš tās nenorautu no galvas, jaunkundzes pārsēja cepures ar lakatiem vai šallēm. Vai cepures bija arī lambārtiešu jaunkundzēm, neatceros. Kādai jau varbūt bija ar… Pie mūsu baznīcas gandrīz nebija tādu baznīcēnu, kas vasarā nāca uz baznīcu basām kājām, kamēr kurpes tiem iesietas lakatiņā, un viņi tās apvilka tikai pie baznīcas. Pie Lambārtes baznīcas tādu bija diezgan daudz. Viņi sēdēja rindā baznīcdārzā un apāva tur kājas.
Pār mums valdīja pagasttiesa, tai bija sava māja, kur dzīvoja pagasttiesas skrīveris (rakstvedis – R. Ā.). Kopā ar ilggadīgo vēlēto pagastvecāko viņi kārtoja visas pagasta sabiedriskās lietas. Lambārtiešiem gan bija pagastvecākais, bet nebija skrīvera, jo tā pienākumus veica Lambārtes muižkungs, un pagasta darīšanas tika kārtotas viņa dzīvoklī. Katru Jaungadu mūsu pagasta skrīveris rīkoja balli ar godamielastu visiem pagasta saimniekiem. Lambārtiešiem tādas lietas bija svešas.»
Turas pretī rusifikācijai
«Tas, ko stāstu, notika Krievijas ķeizara Aleksandra III laikā (viņš valdīja no 1881. līdz 1894. gadam – R. Ā.), kad plosījās spēcīgs pārkrievināšanas negaiss. Lai tas norisinātos pienācīgā kārtā, par to rūpējās pagasttiesas kancelejas lielais divgalvainais ērglis – Krievijas varas simbols. Abām ērgļa galvām bija atplesti knābji, kuros redzēja sarkanas mēles. Lai ērgļi nekad neaizmirstu, kāds to uzdevums, uz viņiem no sienas pastāvīgi lūkojās bārdainā ķeizara Aleksandra bilde. Tomēr jāsaka, ka Vecsaules pagastā rusifikācijai bija vāji panākumi, jo krieviski te prata tikai pagasta skrīveris un pagastskolas skolotā- ji. (..)
Lambārtiešu latviešu valoda bija diezgan jocīga. Tā, kaut piemēra dēļ, viņi teica: baznīca, pavārnīca un sālnīca, kamēr mēs teicām baznica, pavarnica un sālnica. Šīs neparastās lambārtiešu valodas dēļ mūsu puiši nevarēja precēt lambārtiešu meitas, jo kur tad tu ar tādu sievu liksies – tikko viņa sāks runāt, tā visi apsmiesies…»
No ērģeļu skaņām trīc logi
«Mūsu Vecsaules baznīcā bija lielas un spēcīgas ērģeles, kas reizēm drebināja logu rūtis un pat solā juta savādu trīsējumu. Ja dziedātāji negribēja lāgā turēties pie korāļa meldijas, tad ērģelnieks viņus pie tā piespieda ar varu. Bet Lambārtes baznīcā bija pavisam niecīgas ērģelītes, kas pie tam vēl nestāvēja ērģeļu luktā, bet blakus altārim. Tvaikanajās vasaras svētdienās, kad dziedātāji tā piedvašoja baznīcu, ka gaiss kļuva smags un mitrs, ērģelītes nereti aizsmaka. Tās nemaz vairs nedzirdēja, un dziedātāji lēni un smagi vilka meldijas paši uz savu roku.»
