Maestro Raimondam Paulam piemīt brīnišķīgs «niķis» – palaikam publikai piedāvāt kādu jaunu, talantīgu un daudzsološu dziedātāju.
Maestro Raimondam Paulam piemīt brīnišķīgs «niķis» – palaikam publikai piedāvāt kādu jaunu, talantīgu un daudzsološu dziedātāju.
Pirms dažiem gadiem viņš mūzikas pasaulē «ievilka» rīdzinieku Normundu Rutuli. Viņu un citus populārus mūziķus varēsim dzirdēt šīs nedēļas nogalē Bauskā.
«Maestro mani atrada pavisam nejauši. Brīvdabas estrādēm tika veidots koncertuzvedums «Meža gulbji». Bija vajadzīgs solists, kurš dziedātu Elīzas brāļa lomu. Man piedāvāja, es piekritu, un tur arī mani Pauls ieraudzīja. Man patīk dziedāt. Šķiet, ka daru to kopš brīža, kad ieraudzīju dienas gaismu. Esmu arī dīdžejs Latvijas Radio-2. Jo vairāk darbojos mūzikā, jo vairāk laika tā aizņem,» stāsta Normunds.
Tu kļuvi populārs ar dziesmu par raudošo māti un meitu.
– Bija brīdis, kad man šī melodija šķita bezgala apnikusi. Toties tagad esmu apjautis, ka tajā tomēr ir kaut kas. Pauls zina formulu, kā dziesmas komponēt. Viņš intuitīvi jūt, kas vajadzīgs latviešu publikai.
Jaunais disks saucas «Nekur nav tik labi kā mājās». Kas tev rada mājas izjūtu?
– Labi jūtos Rīgā, jo esmu te dzimis. Rīga ir ļoti skaista pilsēta, man te zināms katrs stūrītis. Esmu dzimis Dzirnavu ielā. Tai ir savs skaistums, mājīgums.
Nenoliedzu, ka man tuva arī lauku vide. Skolas laikā Latviju esmu kājām izstaigājis.
Ja rīkotu Latvijas mūziķu smaidu topu, tu būtu pirmajā vietā. Vai ir viegli smaidīt?
– Es nezinu, tas man ir vienmēr tā bijis. Reizēm piedomāju, kad ir slikts noskaņojums. Kad dziedu, aizmirstas visas negācijas.
Kā rodi enerģiju, lai vienmēr būtu smaidīgs?
– Visādi. Šad tad uzspēlēju skvošu, es un meita aizbraucam paslidot ar skrituļslidām, basketbolu paspēlējam. Enerģija ir katrā cilvēkā, tik jāmāk dabūt ārā.
Tomēr, kas tevi varētu skumdināt?
– Varbūt problēmas darbā. Kaut gan par tādām lielām skumjām es nevarētu runāt. Bēdīgi, ka dažreiz joprojām piepildās latviešu būtība, – katrs latvietis grib apēst otru latvieti.
Kāds ir tavs dziedātāja sapnis?
– Uzstāties Nacionālajā operā kopā ar simfonisko orķestri. Es jau domāju par šāda projekta īstenošanu. Uzskatu, ka jebkurā mūzikā ir savs skaistums. Arī klusumā var klausīties, cik tas skaisti skan.
Vai tu esi bagāts cilvēks?
– Jā, esmu bagāts. Tādu mani dara ģimene, talanti. Vienu es pašlaik attīstu – tā ir dziedāšana. Varbūt manī ir vēl kādi slēpti talanti, piemēram, tēlotāja māksla. Vidusskolā es iemācījos dejot. Nekad neesmu īpaši sasprindzinājies kādām lietām. Tās visas attīstījušās neatkarīgi no manis. Gluži vienkārši ej un darbojies, reizēm trāpīsi pareizajās durvīs, citreiz ne.
Vai viegli trāpīt pareizajās durvīs?
– Tas notiek neapzināti. Ja man jāiet pa labi, tad kājas pašas turp dodas, es īpaši nesasprindzinos. Esmu optimists, depresijas, kas katram reizēm gadās, tikai parāda, cik cilvēks ir vājš.
Man patīk, kad klausītāji, pielūdzējas pēc uzstāšanās dāvina ziedus. Tas nozīmē, ka ar savu darbu spēju darīt ko labu, gūt gandarījumu sev un sniegt klausītājiem. Patīk uzstāties ārpus Rīgas. Cilvēki laukos ir sirsnīgāki, iejūtīgāki.
Kas jūs, rīdziniekus, ir samaitājis?
– Iespējams, dzīves kvalitāte te ir citādāka. Materiālais nodrošinājums liek justies nedaudz pārākiem. Varbūt tāpēc Rīgas publika ir mazliet lepnāka.
