Partiju sasaukšanos, budžeta pārdali, pat Hanzas dienu raibumus šonedēļ pārklāja vārdos nenosaucamas izjūtas, kad skaudras atmiņas mijas ar cerībām – varbūt pasaule mūs sapratīs.
Partiju sasaukšanos, budžeta pārdali, pat Hanzas dienu raibumus šonedēļ pārklāja vārdos nenosaucamas izjūtas, kad skaudras atmiņas mijas ar cerībām – varbūt pasaule mūs sapratīs.
Kad piemin 1941. gada 14. jūniju, kaila statistika atkāpjas reālu cilvēku likteņa priekšā. Latvijas armijas atvaļinātā ģenerāļa Jāņa Ezeriņa meitas Benita un Zigfrīda 1941. gada rudenī skolā vairs neatgriezās. «Ģimene aizvesta,» teica zinātāji. Kur, kāpēc? Atbildes nebija. Jānis Ezeriņš nošauts, līdz «sirds nepietiekamībai» nenodzīvojis. Arī māte palika Sibīrijas klaidā. Zigfrīdu dzimtenē pieveica tuberkuloze, sala un bada izmocītajai Benitai nebija lemts kļūt par māti. Ezeriņu dzimtas zars ir nocirsts.
Cik tādu lapotņu zaudējusi Latvija, kāpēc un pēc kā pavēles, atbildi nedeva arī divu dienu konference par 1941. gada 14. jūnija deportāciju: noziegumiem pret cilvēci.
Operatīvi, īsā laikā «tika likvidēta Latvijas neatkarība» (Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga), iznīcināti tautas talanti un tās gēni, salauzta individualitāte, griba un pašapziņa. Varbūt tādēļ «dzīvojam savas vēstures noklusēšanas gaisotnē» (Saeimas prezidija priekšsēdētājs J. Straume).
Vēsturnieki dažādos griezumos nosauca precizētus skaitļus par 1941. gada jūnijā izsūtīto un arestēto skaitu – 15424: nošauti 700 cilvēku, no bada un slimībām bojā gājuši 6000 izsūtīto un arestēto. Pirmo deportāciju rezultāts – Latvija zaudējusi gandrīz miljonu cilvēkgadu (nonāvētie un nedzimušie).
Negaidīts, bet likumsakarīgs bija Maskavas profesoru «pētījums» – šīm deportācijām neesot nekāda sakara ar politiku un tas neesot genocīds, bet iedzīvotāju administratīva pārvietošana, kādu PSRS bijis vairāk nekā simts. Citādi izsakoties, tāda ir šīs valsts tradīcija, un ieražas, kā zināms, jāciena…
Galvenā pārvietojamo pazīme, pēc maskaviešu domām, bijusi piederība sociāli bīstamo kategorijai (arī sievietes, bērni un sirmgalvji!), no kuriem kara gaidās jāatbrīvo pierobeža. Neatkarīgas valsts teritorijā! Un ja nu atkal lielais kaimiņš jutīs kāri pēc «sociāli bīstamiem elementiem»? Vai kāds mums palīdzēs?
Atklājas, ka ASV vēstnieks Latvijā Vailijs par traģiskajiem notikumiem Latvijā 1940., 1941. gadā ziņojis uz Vašingtonu, tikai papīri palikuši Otrā pasaules kara ēnā.
V. Vīķe-Freiberga atcerējās, kā vēl 90. gadu sākumā kāds Kvebekas francūzis skaidrojis, ka represijas Baltijā esot attaisnojamas, jo Staļins īstenojis revolūcijas mērķus… Konferencei bija jādod atbilde: bija vai nebija genocīds Latvijā 1941. un turpmākajos gados.
Nobeiguma dokuments diplomātiski izstrādāts: masu deportācijām pēc starptautiskām konvencijām esot genocīda pazīmes un Saeima tiek aicināta dot padomju laika represijām politisku vērtējumu starptautiskā aspektā. Dokuments noraida deportāciju attaisnošanu. Paredzēts turpināt cilvēku likteņu pētīšanu, izstrādāt metodiskus materiālus skolām.
Mans nobeiguma secinājums: Latvijas Universitātes Lielajā aulā vairāk bija brīvu vietu, kur būtu jāsēž studentiem, žurnālistiem, vēstures skolotājiem, muzeju darbiniekiem. Būtu, bet tā nebija.
