Vēlos izteikt savas domas par A. Rožkalna publikāciju «Jāatbalsta prāvi saimniekotāji», kas ievietota «Bauskas Dzīves» 30. maija numurā, 2. lappusē.
Vēlos izteikt savas domas par A. Rožkalna publikāciju «Jāatbalsta prāvi saimniekotāji», kas ievietota «Bauskas Dzīves» 30. maija numurā, 2. lappusē.
Neesmu pret prāviem saimniekiem, pats sevi par tādu neuzskatu, kaut apstrādāju 160 hektāru zemes. Domāju, ka saimniecības lielumam nav lielākā nozīme, bet gan godīgai konkurencei. Pašlaik valsts «vardarbīgi» iejaucas tirgus ekonomikā – ar subsīdiju, pareizāk būtu teikt, kompensāciju sadales principu no tirgus tiek izspiesta liela daļa zemnieku. Piemēru derētu ņemt no Eiropas Savienības, jo tur neviens nedala kompensācijas pēc saimniecību lieluma, tās saņem visi, kuri ražo preces. Pašreizējā kompensāciju sadale pastāv jau sešus gadus, taču lauksaimniecības lejupslīde ne tikai nav apturēta, tā turpinās. Importa attiecība pret eksportu pieaug ar katru dienu. Tātad kaut kas nav kārtībā. Varbūt šis ir tas caurais maiss?
Agrārās ekonomikas institūta direktors A. Miglavs kādā tikšanās reizē bija spiests atzīt, ka mūsu «sešprocentnieku» zemnieks, kuram ir vienāds tehnikas un iekārtu bruņojums ar ārvalstu fermeri, nebūs konkurēt spējīgs trīs iemeslu dēļ. Proti, 1) Eiropas atbalsts mums diez vai būs vienāds; 2) Eiropā konkurē nevis zemnieks un viņa produkcija, bet gan valsts ar savu nacionālo kompensāciju; 3) klimatiskie apstākļi.
Pašlaik, kad Latvijas valdība neko nedara, lai radītu darba vietas laukos, ir amorāli pieprasīt, lai cilvēki likvidē tās saimniecības, kas vismaz ļauj viņiem pabarot savas ģimenes.
Augstā lata kursa, neizdevīgi noslēgto Pasaules tirdzniecības un Baltijas tirdzniecības līgumu dēļ Latvijā notiek ekonomiska okupācija. Ir zaudēta lielākā daļa iekšējā tirgus. Katru gadu par 240 miljoniem latu Latvijā tiek ievestas pārtikas preces, kuras mēs spētu saražot paši. Tagad ar to pelna daudzi svešzemju fermeri un uzņēmēji, kā arī ļoti konkrēti cilvēki Latvijā. Bet šī nauda varēja nokļūt Latvijas budžetā un pilsoņu makos. Šī nauda ir mūsu darba vietas un mūsu labklājība. Ievest vajadzētu tikai to, ko nevaram saražot paši. Šeit būtu vieta divām govīm un trim hektāriem. Tas ir tikai viens cēlonis, kāpēc esam tik nabadzīga valsts – 20 procentu bagātu cilvēku.
Kuri politiskie spēki risinās Latvijas lauku problēmas? Vai desmit neatkarības gados Latvijas tauta ir kļuvusi pārtikusi? Vai mediķi, skolotāji, studenti, pensionāri un zemnieki vainīgi, ka 80 procentu iedzīvotāju dzīvo zem iztikas līmeņa? Vai tāpēc stāvēju uz barikādēm? Tādus jautājumus vajadzētu uzdot katram sev.
Esmu latvietis un nekādi nevaru atbalstīt J. Jurkānu, nevaru atbalstīt arī «Latvijas ceļu» (LC) un Tautas partiju (TP), jo viņi manā uztverē maz atšķiras no jurkāniešiem – rubikiešiem noziedzībā pret valsti un tautu. Tas viss ir noticis vadošo partiju vadībā, un tām ir jāuzņemas atbildība, kāpēc es meklēju citus politiskos spēkus. Jā, tiešām, es gribu dot iespēju LSDSP mainīt situāciju valstī uz labo pusi, jo viņi jau sen ir atzinuši privātīpašumu un tirgus ekonomikas principus, kā arī viņu lauksaimniecības programma man liekas pieņemama, starp citu, vienīgā partija, kurai tāda ir. Vēl manu pārliecību nostiprināja likumprojekts par lauksaimniecības sakārtošanu, kas tika iesniegts Saeimā 2000. gada 19. jūnijā un par kuru viņi nobalsoja par, pretēji LC, TP un daļēji «TB»/LNNK.
Man šķiet, ka tādi kā Jūs, Rožkalna kungs, kuri nevēlas vai nedrīkst saredzēt patiesību, attaisno Latvijas nozagšanu un pilnvaro šos cilvēkus nesodītus darboties tālāk.
R. GARAIS Īslīces pagastā
