Daļai mūsdienu latviešu vasaras saulgriežos veidojas savs tradīciju rituāls.
Daļai mūsdienu latviešu vasaras saulgriežos veidojas savs tradīciju rituāls.
Jau desmito gadu Raimonds Pauls tautu aicina uz ziņģu festivālu – šogad sadziedāties jādodas uz Mežaparku Rīgā. Televīzija parasti šajās dienās demonstrē «Limuzīnu Jāņu nakts krāsā» (to varēja skatīt vakar). Prominences papardes zieda meklējumos Līgo vakarā dodas uz Zosēniem. Un kā neiztrūkstošs vasaras saulgriežu rituāls ir arī «Skroderdienas Silmačos».
Jau ceturto gadu «Bauskas Dzīve» rod iespēju saviem lasītājiem noskatīties šo izrādi. Tie, kuri tomēr pirmdienas vakarā ar redakcijas gādāto autobusu nedevās uz Rīgu, Nacionālajā teātrī šo iestudējumu var vēl redzēt šovakar, ceturtdien un piektdien. Īstā lauku vidē izrāde būs baudāma 23. jūnija vakarā Druvienā. Bet tiem, kuri tur nevarēs aizbraukt vai arī pēc izrādes nolīgojušies nespēs neko vairs atcerēties, 24. jūnijā «Skroderdienas Silmačos» varēs vērot Latvijas Televīzijā.
Simt gadu veci joki
Pirms simt gadiem Jānis Poruks dramaturgam Rūdolfam Blaumanim aizdeva ideju par Silmaču saimes piedzīvojumiem, kāzas un Līgo svētkus gaidot. Kad luga tapa gatava, pirmie vērtētāji to atzina par pilnīgi neizdevušos un bija pārliecināti, ka šito gabalu neviens teātris jau nu negribēs iestudēt. Kārtīgam aktierim žīdus, Silmaču, Dzelzkāju ļaudis un skroderus būšot kauns spēlēt. Laiks nolicis visu vietās, un jau gadu desmitiem Nacionālajam teātrim pieder sava veida «Skroderdienu» patents. Pašreizējais, Edmunda Freiberga 1994. gadā tapušais, iestudējums piektdien, 22. jūnijā, piedzīvos pēdējo – 100. – izrādi. Bet ar to jau viss vēl nebeigsies. Paaudžu pārmantojamība turpinās, un Nacionālā teātra aktieri jau zina, kuros Silmaču saimes tēlos iejutīsies nākamajā sezonā. Tā atkal būs jubilejas reize, jo savu pirmizrādi Rīgas latviešu teātrī «Skroderdienas Silmačos» piedzīvoja pirms 100 gadiem – 1902. gada 30. janvārī.
Izrādi skatās desmitiem reižu
Daudzi skatītāji gadu no gada atkal dodas vērot skroderdienu notikumus Silmačos. Viņi saturu zina no galvas, tomēr brauc, smejas par Rūdi, Kārlēnu un dzied līdz ar viņiem par blēdīgajiem vecākiem, bailēs satrūkstas, kad Ābrams ar krāsni iet gaisā, notrauš asaru, vērojot Pičuka un Auces laimi pirtiņā. Kad aktieri pauzē, dažs labs no zāles pačukst viņiem tekstu.
Baušķeniece Marija Dāboliņa vēl atceras 1955. gada režisora Amtmaņa-Briedīša iestudējumu. Arī Edmunda Freiberga variants pirms diviem gadiem ir jau skatīts. «Kad teātrī «Skroderdienās» zālē ienāk līgotāji, tad arī manī beidzot mostas apjauta, ka Jāņu diena ir klāt,» stāsta M. Dāboliņa. «Iespējams, ka teātra mīlestība man jau ir asinīs. Jaunībā mamma Skaistkalnes teātra kopā spēlēja Auci, krustmāte bija Bebene, bet reiz Raimonds Kugrēns man piedāvāja atveidot Zāru. Diemžēl šī iecere neīstenojās, toties es vienmēr izrādē vēroju Zāru un iedomājos, kā šo lomu būtu spēlējusi.» M. Dāboliņa spriež, ka izrāde īpaši patīk vecāka gadagājuma ļaudīm, jo tajā ir daudz skaistu latvisku motīvu, skan leģendārās Aleksandra Būmaņa melodijas.
