Bieži mēs par kaut ko baidāmies, satraucamies, lieki esam stresa pārņemti un īgni. Tautas folklorā ir dažādas gudrības. Piemēram, sens ticējums vēsta: bailīgs tas, kurš vainīgs. Vai ir vērts lieki satraukties, baiļoties?
Bieži mēs par kaut ko baidāmies, satraucamies, lieki esam stresa pārņemti un īgni. Tautas folklorā ir dažādas gudrības. Piemēram, sens ticējums vēsta: bailīgs tas, kurš vainīgs. Vai ir vērts lieki satraukties, baiļoties? Ja pats sev bedri nerok, tad citi diez vai tik bieži mums var izdarīt šādu «lāča pakalpojumu»?
Dažkārt baiļu un satraukuma izraisītājs ir kāds svarīgs notikums – eksāmens, plānota, bet nezināma tikšanās, sastapšanās ar jauniem apstākļiem. Gribētos domāt, ka ļaudis bieži vien nepatīkamos notikumus pirms laika īpaši «neņem pie sirds». Bet prakse rāda, ka ir citādāk. Mēs bieži vien nevajadzīgi satraucamies, nervozējam, vēl nezinot iznākumu. Jāteic, kā būs, tā būs. Ne jau mūsu spēkos ir mainīt lietu gaitu un secību. Kā vēsta sens ticējums, – cilvēks domā, Dievs dara.
Stress izraisa nevajadzīgas fizioloģiskas un psihiskas pārmaiņas indivīda organismā. Taču cilvēka psiholoģiskie procesi tā veidoti, ka gaidāmais rada reakciju. Nav daudz tādu, kuri lietu kārtību uztver «vienā angļu mierā». Nezinu, vai šim teicienam ir droši pierādījumi. Zinu, ka arī angļi mēdz stresot. Drīzāk tā ir audzināšana, tradīcijas, kas šo tautu padarījušas par ārēji mierīgu.
Vērtējot šādu rīcību, jāteic, ka neadekvāta izturēšanās bērnībā rada neapzinātu rīcību un agresivitāti pieaugušam. Šajā sakarā novēlu nepakļauties tiešam, apkārtējo iespaidam, bet rast saskaņu sevī, ar apkārtējo pasauli. Un tad arī tās bailes, kas rodas no 500 latu liela soda maksāšanas Ceļu policijai, ies secen. Pamatā pašam ir jāapzinās un sev jāatklāj, ka nav vērts satraukties, pirms kas ļauns ir gadījies un iespējams rīkoties tā, lai nezināmajā nākotnē mēs nesaskartos ar ļauno. Pirmkārt, dzīvot saskaņā ar sevi, otrkārt, neprovocēt, treškārt, pieņemt pretēju viedokli ar «vēsu prātu». Visbeidzot, nedomāt tikai par sevi, bet arī par apkārtējiem, vismaz par saviem vistuvākajiem. It kā didaktiski, bet ne nepatiesi.
Šādas pārdomas rodas, iepazīstoties ar pēdējiem Ceļu policijas paziņojumiem, tuvojoties Līgo dienai un Jāņiem. Proti, paredzēti lieli sodi par braukšanu alkohola reibumā. Nu un tad?! Ja paši autovadītāji zina šo noteikumu un ievēro, tad nav pamata satraukumam. Dažs baiļojas, kas nu būs? Nebūs nekas, ja ievēros ne tikai cilvēku rakstītos likumus. Autovadītāja apliecība netiek piešķirta «pēdējiem pļēguriem». Ja tā notiek, jāsāk domāt, vai ar pašiem izsniedzējiem, proti, valsti, viss ir kārtībā?
Tādēļ gribētu novēlēt pirms svētkiem un ikviena ikdienas dzīvē lieki nesatraukties, nenervozēt. Cits teiks, ka likteni nevar mainīt, tas ierakstīts zvaigznēs. Kāds piesauks reinkarnāciju jeb pārdzimšanu. Citam tuvāka šķitīs pagāniskā pieeja dzīves ritumam, citam – kristietība. Taču ikvienam gribas novēlēt ticību sev, saviem spēkiem un dzīvot saskaņā ar savu pasaules uzskatu!
