Esmu 18 gadu veca. Vidusskolā atradu draudzenes, par kādām tikai sapņot varēju. Esam četras – vislabākās!
Esmu 18 gadu veca. Vidusskolā atradu draudzenes, par kādām tikai sapņot varēju. Esam četras – vislabākās!
Kādu pēcpusdienu sēdējām Pilskalna zaļajā zālē, tīksminājāmies par sauli un klausījāmies DACES dzejoļus. Nekad nebiju domājusi, ka mūsu Dace varētu rakstīt dzeju. Tas mirklis, kurā viņa atklāja savu noslēpumu, bija gluži vienkārši perfekts, viss saplūda it kā vienā lielā gleznā. Mēs Pilskalnā aizsēdējāmies, aizmirstot par laiku un visu, kas notiek apkārt.
Kāpēc rakstu Tev?
Pēc tās pēcpusdienas ar draudzenēm apspriedāmies un nolēmām Dacei sagādāt pārsteigumu. Slepus nokopējām, mūsuprāt, jaukāko no viņas dzejoļiem. Ceram, ka nākamreiz citu vidū būs arī Daces dzejolis.
Dacei ir 18 gadu, arī viņa mācās 12. klasē.
Mēs – trīs no četrām – D. Ozola, A. Baltuša, S. Zelča
* * *
Kad uzausīs saule debesu jumā
Un maigas vēja brāzmas pārklās
zemi,
Es pamodīšos no sava krāšņā sapņa
Un sniegšu mīlestības skūpstu dzīvei.
Uz pasaules tad vairs nebūs visa
ļaunā,
Prieks un laime pārņems katra
sirdi.
Un es kā lietus lāse baisā laikā
Speršu lielu soli savā nākotnē.
Lai dzīve grūta, smaga būs,
Es paļaujos uz likteni
Un smaidot ielūkojos Dieva acīs:
Ak, palīdzi jel man šai dzīves
teātrī, ko tūdaļ spēlēt sākšu!
