Cenšos atgādināt sev, ka ne darbu, ne prieka brīžus, arī tikšanos ar tuviem cilvēkiem, sarunas ar draugiem nedrīkst atlikt uz vēlāku laiku.
Cenšos atgādināt sev, ka ne darbu, ne prieka brīžus, arī tikšanos ar tuviem cilvēkiem, sarunas ar draugiem nedrīkst atlikt uz vēlāku laiku. Katru dienu vajadzētu dzīvot, it kā tā būtu pēdējā, kad var veikt ko labu.
Ar dakteri Vilni Druvu runāju pirms pāris nedēļām. Viņš stāstīja, ka nesen atgriezies no kārtējiem kursiem un gatavojas nākamajiem, pie mājām ceļ pirtiņu, kurp aicināšot visus draugus uz Jāņiem. Viņš raka baseinu, gudroja par ūdensrožu stādīšanu. Norunājām, ka tā būtu skaista fotogrāfija avīzei un šovasar jāatlicina laiks intervijai kādā no lappusēm «Nedēļas saruna». Tikai pēc Jāņiem, vasaras vidū, tas varētu notikt, viņš attrauca, tagad ļoti neesot vaļas.
Šo norunu no piezīmju bloka nākas izsvītrot, jo 21. jūnijā dakteris Vilnis Druva ir apstājies uz visiem laikiem – Gailīšu pagasta Kaulbriežu kapos. Kad cilvēks no dzīves aiziet piepeši, palicējus pārņem tāds kā apjukums. Nu būtu tik daudz ko sacīt, bet vairs nav, kas klausās. Dzirdēts teiciens, ka šādu pēkšņu aiziešanu Dievs dāvājot tikai izredzētajiem, jo tad viņi mūsu atmiņās ilgi paliek dzīvi – smaidoši, darbīgi. Saglabājas izjūta, ka viņš ir tepat – kādu brīdi piezvanīs, atnāks, uzrunās uz ielas.
Dakteris Vilnis Druva nebija mans ģimenes ārsts, tomēr tieši ar viņu bijis ļoti interesanti runāties un pārspriest visdažādākās lietas. Vietās, kur viņš dzīvojis, Vilnis Druva aprūpēja pacientus, no kuriem krietna daļa kļuva par viņa draugiem. Viņš arī iekopa dārzus, stādīja kokus un puķes, mūrēja āra kamīnus, veidoja ap sevi īpašu un skaistu vidi.
Viņam netrūka draugu, arī skauģu. Taču dakteris Vilnis Druva centās nerunāt par cilvēkiem sliktu. Man palicis prātā, cik sulīgi viņš lietoja vārdu «kolosāls», tā bija uzteikšanas augstākā pakāpe. Kopā ar viņu strādājot kolosālākā medmāsa, kolosālākā bērnu daktere un visi pacienti – no maza līdz vecam – esot kolosāli, mīļi un sirsnīgi. Valdi Veipu viņš dēvēja par kolosālāko pagastveci, pat kaimiņi viņam bija kolosāli.
Ar savu humoru, negausīgajām alkām dzīvot, strādāt un mācīties man dakteris Dru- va mazliet atgādināja Liliomu, dzīves baudītāju, karuseļa griezēju no F. Molnāra lu- gas. Un tagad gluži kā Lilioma dziesmā – vieta uz brieža ir brīva…
Arī ģimenes ārsta prakse Gailīšu pagastā pašlaik ir vakanta. Tam, kurš to pārņems, jāvēl liela pacietība un izturība. Kaut arī saka, – neaizstājamu cilvēku nav, amata mantinieku vēl ilgi mērīs ar vienu olekti – salīdzinās ar dakteri Vilni Druvu. In memoriam…
