Diezgan maz ir zināms par Bauskas apriņķa latviešu pašaizsardzības vienību darbību jūnija beigās, jo par šīm aktivitātēm ir pieejams visai maz dokumentu.
Diezgan maz ir zināms par Bauskas apriņķa latviešu pašaizsardzības vienību darbību jūnija beigās, jo par šīm aktivitātēm ir pieejams visai maz dokumentu.
Tā laika prese, atmiņas un liecības, ko pēc kara čekas izmeklētājiem sniedza daudzi arestētie pašaizsardzībnieki, kam turpmākajos kara notikumos bija dažāds liktenis, ir gandrīz vai vienīgās dokumentālās liecības par šo laiku. Šī iemesla dēļ rakstā tiks skartas tikai dažas zināmas epizodes.
Pašaizsardzības vienībām 1941. gada jūnija beigās bija raksturīga vēlme darboties – aizkavēt aizejošās sarkanarmiešu vienības, arestēt pēc iespējas vairāk bijušo padomju aktīvistu. Tā kā šīs vēlmes nebija pretējas vāciešu interesēm, tad nekādi šķēršļi pašaizsardzībnieku aktivitātēm likti netika. Vienīgi to darbībai bija jābūt vācu militāro komandantu redzes lokā.
Pašaizsardzības vienības, ko paši latvieši sauca par kārtības vai drošības dienesta vienībām, jo termins «pašaizsardzība» bija vācu apzīmējums, veidojās līdz ar pirmo vācu vienību ienākšanu Latvijas pagastos. Katrā ieņemtajā Latvijas lauku teritorijā tika nozīmēts vācu militārais komandants ar pilnvarām pārraudzīt visas aktivitātes vērmahta teritorijās.
Kļūst par vācu pakalpiņiem
Latviešu pašaizsardzībnieku rindās pieteicās bijušie aizsargi, policisti un citi nacionāli domājoši vīri, kā arī daudzi tādi, kuru piederīgie, radi vai draugi bija cietuši no padomju varas. Vadību uzņēmās bijušie policijas vai armijas virsnieki, aizsargu komandieri. No dažādām paslēptuvēm tika ņemti ieroči un munīcija. Arsenālu vēlāk papildināja arī sagūstītajiem sarkanarmiešiem atņemtās vai, kā, piemēram, Bauskā, milicijas telpās iegūtās trofejas.
Pirmo pašaizsardzībnieku uzdevumi bez minētajiem padomju aktīvistu arestiem un sarkanarmiešu gūstīšanas bija arī bijušo policistu, aizsargu un armijas virsnieku reģistrācija, arestēto apsardze un konvojēšana uz cietumiem Bauskā vai Jelgavā, kā arī ceļu patruļu un posteņu uzturēšana. Īpaša apmācība tam nebija vajadzīga, jo šāda veida uzdevumi tika apgūti aizsargu dienestā brīvvalsts laikā.
Jūlija sākumā pašaizsardzības vienību dalībnieki pamazām kļuva par vācu pakalpiņiem, jo viņu darbība tika pakļauta arvien lielākai vācu kontrolei. Piemēram, Bauskas pašaizsardzībniekiem 4. jūlijā tika uzdots veikt visu pilsētā esošo ebreju reģistrāciju, kas bija pirmais solis viņu iznīcināšanā.
Lietuvieši izglābj no nāves
Daži Sarkanās armijas, padomju aktīvistu un citu civiliedzīvotā- ju atkāpšanās virzieni Bauskas apriņķī bija gar Lielupi pa Elejas–Bauskas ceļu, gar Mūsu no Lietuvas, pēc tam cauri Bauskai Skaistkalnes virzienā un tālāk. Atkāpšanos pavadīja vācu lidmašīnu uzlidojumi, kas radīja paniku bēgošajos. Bija arī ievainotie un kritušie. Tika pamesti beigtie zirgi. Tad apkārtnes saimniekiem nācās pakļauties rekvizīcijām (atsavināšanai) un šķirties no zirgiem.
Bauskā pašaizsardzības vienība bijušā 13. Bauskas aizsargu pulka štāba rotas virsseržanta Augusta Kūlaiņa vadībā saziņā ar vācu militāro komandantu tika saformēta 1941. gada 28. jūnijā. Par tās aktivitātēm ir jau rakstīts.
Paņemunes pagastā vairāki bijušie aizsargi par pretošanos sāka domāt vēl pirms padomju varasvīru atkāpšanās. Izveidotajai vienībai Kārļa Mucenieka vadībā izdevās sagūstīt vairākus pagasta sarkangvardus un ievainot vienu milicijas darbinieku. Pats K. Mucenieks, darbodamies pārgalvīgi un drošsirdīgi, neuzmanības dēļ tika sagūstīts, taču no nāves viņam izdevās izglābties, pateicoties pierobežas lietuviešu partizāniem, kas viņu atbrīvoja.
Cīņas un aresti
27. jūnijā bijušie aizsargi sāka organizēties Jaunsaules pagastā. 30. jūnijā pie Lejkristu mājām pagasta pašaizsardzībniekiem iznāca apšaude ar kādu atpalikušu sarkanarmiešu vienību.
28. jūnijā pašaizsardzības grupa organizējās Mežotnes pagastā. Tā savas darbības laikā sagūstīja 15 sarkanarmiešu, nošāva pagasta milici Ģelzi un izcīnīja kaujas ar sarkanarmiešiem pie Lielupes pārceltuves Mežotnes centrā.
29. jūnijā Rundāles un Svitenes pagastā Arnolda Vinča vadībā organizējās vairākas pašaizsardzības grupas. Pašaizsardzībnieki sagūstīja vairāk nekā 100 sarkanarmiešu un padomju aktīvistu. Pie Liepu mājām kādai pagasta pašaizsardzības vienībai izraisījās apšaude ar sarkanarmiešiem, kuri atkāpās.
29. jūnijā Osvalda Ivanovska vadībā izveidojās pašaizsardzības vienība Taurkalnē. Tajā pieteicās 25 vīri, kam jau 30. jūnijā nācās izcīnīt kauju ar 20 sarkanarmiešu vienību. Šajā kaujā krita Jaunbuku saimnieks Eduards Vigmanis un ievainojumu guva Bārzdiņu saimnieks Jānis Krūmiņš.
Kopumā līdz 8. jūlijam, kad sākās latviešu pašaizsardzības vienību izformēšana, visā Bauskas apriņķī darbojās ap 400 vīru. Pēc tā laika ziņām, cīņās ar Sarkanās armijas vienībām, kuras atkāpās un bija atpalikušas, Bauskas apriņķa teritorijā krituši četri, ievainoti septiņi pašaizsardzībnieki. Par apriņķa pašaizsardzības spēku komandieri bija nozīmēts bijušā Jelgavas kājnieku pulka pulkvežleitnants Jānis Druvaskalns, kas šajā laikā skaitījās latviešu komandantūras priekšnieks Bauskas apriņķī, bet vēlāk kļuva par Bauskas apriņķa un policijas priekšnieku.
