Rakstnieces AINAS VĀVERES vārds baušķeniekiem vairs nav svešs. Bauskas Tautas teātris iestudējis divas viņas lugas «Divkauja torņa istabiņā» un «200 gadu».
Rakstnieces Ainas Vāveres vārds baušķeniekiem vairs nav svešs. Bauskas Tautas teātris iestudējis divas viņas lugas «divkauja torņa istabiņā» un «200 gadu». Interesi izraisījis romāns «gadsimta gobelēns» – pirmais plašākais vēstījums par Vērmaņu dzimtas likteni.
Aina Vāvere dzimusi 1924. gadā Rīgā, bērnība un skolas gadi pagājuši Āraišos, kur vecāki strādājuši par skolotājiem tagadējā Amatas pamatskolā. 1944. gadā Vērmaņu ģimene devusies bēgļu ceļos. Aina skolojusies gan Vācijā un Austrālijā, gan Asv. Ieguvusi bakalaura grādu eksaktās zinātnēs Flindersa universitātē Adelaidē, vēlāk – maģistra grādu humanitārajās zinātnēs. Pašlaik dzīvo Austrālijā, Adelaidē.
Viesojoties Bauskas filosofu klubiņā jūnija beigās, Aina Vāvere piekrita intervijai «bauskas Dzīvē».
Jūs patiesībā esat tendēta uz literatūru, kāpēc emigrācijā vispirms pievērsāties eksaktām zinātnēm?
– Mani stingrie priekšmeti, mācoties Vācijā, bija matemātika, ķīmija, fizika. Valodas pārzinot tikai emigrantu apjomā, humanitārām zinātnēm nepietika. Nonākot Vācijā, Internacionālā bēgļu organizācija pavēra ceļu mācībām, pat skubināja. Arī paši apzinājāmies – jāmācās, jo nav mums bagātu onkuļu, nav naudas, komercijas arī ne, nerunājot par lauksaimniecību. Un galu galā, ko pasaulē darīsim ar baltu filoloģiju? Kļuvām par zinātniekiem, biologiem, ekonomistiem, bet par valodnieku man zināmajās aprindās neviens nav kļuvis.
Noprotams, ka radošā dzirksts gailēja, dziļi apslēpta…
– Mamma stāstīja, ka septiņu gadu vecumā esmu paziņojusi – būšu rakstniece. Pirmais «oriģināldarbs» bijis «mani cālīši». Diemžēl literatūras vēsturei tas gājis secen – pazudis (smejas – D. Z.). Skolā draudzenēm domrakstiem gudroju ievadus, biju iekārtojusi dienasgrāmatu. Un tad – liels pārtraukums.
Melburnā satiku Jāni Sarmu, emigrantu no Bauskas. Viņš aicināja kopā literātus. Bijām kādi pieci dzejnieki un tikpat prozistu, arī žurnālisti. Sarma mums literārās zināšanas «lēja iekšā»: aplaistīja mūs, un mēs augām.
Jāņa Sarmas rīkotajos konkursos uzvarēja puiši, kuri rakstīja dzeju. Es godalgu saņēmu par stāstu. Mudinājuma iespaidota, uzrakstīju grāmatu, ko izdeva Asv. Tagad gan es to apraktu… Vaļas laikā tā bija patīkama nodarbošanās. Jānis Sarma, atšķirībā no Latviešu nama, vēlēja: ejiet, mācieties un ņemiet visu, ko pasaule jums piedāvā. Viņš pats tikai fiziski atradās svešumā, domāja un rakstīja vienīgi par tiem laikiem, kad bija dzīvojis Latvijā.
Kā jūsos sadzīvoja latviskā un angliskā kultūra?
– Manu darbu angliskie kritiķi teica: tev jāsadzīvo ar abām kultūrām. Mācījāmies angliski, vienu otru darbiņu arī publicējām angļu valodā. Mums nebija vecākās paaudzes atmiņu, rakstījām par to, ko redzējām emigrācijā. Sadzīvošana pat ar vairākām kultūrām nebija spiesta lieta, bet tas bija stimulējoši. Paturēt savu un pieņemt arī citu kultūru, tas nav viegli. Latvisko kultūru uzturēja dažādas latviešu organizācijas, kori, Dziesmu svētki.
Cik romānu, stāstu un lugu esat uzrakstījusi?
– Latviešu valodā iznākušas piecas, angļu valodā – trīs grāmatas. To skaitā lugu un stāstu apkopojumi. Jāatzīst, ka angliski rakstošie kritiķi atzinīgāk vērtēja manus darbus. Viņus saistīja sabiedriski kritiskie «piesitieni», kurus, savukārt, trimda ļoti pārdzīvoja. Manas literārās karjeras kritiskais lūzumpunkts bija Berlīnes mūra krišana. Arī, mēs, latvieši, apzinājāmies sevi par personībām, jutām – nupat viss ies vaļā. Izdevniecība «karogs» prasīja iesniegt manuskriptus. Es tūlīt ķēros pie darba. Astoņos gados tapa trīs romāni: «varbūt tā bija», «kādēļ mīlestība?» un «gadsimta gobelēns». Visas ar vēsturisku ievirzi.
Ar pēdējo romānu saistās kāda intriga: arī jūs nākat no Vērmaņu dzimtas.
– Jā, esmu šīs dzimtas piektās paaudzes latviskā zara pārstāve. Tā kā Vērmaņu dzimtas baltvācu pēcteči Rīgā neva- rēja ierasties, biju Vērmaņu pārstāve dārza un piemiņas akmens (Annai Ģertrūdei Vērmanai Ebelei) atklāšanā 2000. gada 26. jūlijā. Iestādīju Japānas ķirsi, ko nosaucu par Vērmaņkoku. Diemžēl šajā dzimtā bijis daudz meitu, pamazām Vērmaņu vārds izzūd. Arī manā ģimenē ir tikai viena meita.
Brīdinu lasītājus, ka romāns «gadsimta gobelēns» nav Vērmaņu dzimtas vēsture, bet literārs darbs, kas pieļauj atkāpes no vēsturiskās patiesības. Taču laikmets («gobelēnu» auž trīs Vērmaņu paaudzes sievietes) nav ne romantizēts, ne falsificēts. Tiekoties ar lasītājiem, stāstu patiesību (bet – vai šodien arī taisnībai kāds tic?).
Vērmaņi bija iebraukuši Rīgā no Vācijas kā vanderzeļļi, kas pie turības tika tirgojoties. 19. gadsimtā arī Rīgā ziedošana bijusi svēta lieta, un rīdzinieku iecerētajam dārzam visvairāk – tūkstošiem zelta rubļu – ziedojusi atraitne Anna Ģertrūde Vērmane Ebele. Dārzam oficiāls nosaukums nekad nav dots, par Vērmaņdārzu vai Vērmanīti to nosaukusi tauta. Padomju gados tas bija Kirova parks. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas par dārzu bijis daudz strīdu, arī vēlme lauzt Vērmaņu novēlējumu un ierīkot tur «tingeltangeļus». Pēcteči uz Vērmaņdārzu nepieteicās, un tas nonāca Rīgas Domes īpašumā. Ga- lu galā tur viss notiek atbilstīgi Vērmaņu dzimtas noteikumiem, un Rīgas Dome nedrīkst atteikties arī no turpmākas atbildības par dārzu.
Kāds bijis jūsu lugu liktenis?
– Redziet, lai uzvestu lugas, jābūt sadarbībai ar teātri. Skatuves tradīcijas svešumā turpināja emigrējušie aktieri, taču viņi bija izkaisīti, tālu cits no cita. Un tomēr manas lugas ir uzvestas gan Austrālijā, gan Asv. Ievērību guva luga «mačs Priekulis» – vēsturiska persona 17. gadsimtā.
Ar Bausku «satikos» pirms desmit gadiem skolotāju konferencē Minsterē. Un tie ir – Inta Baltgalve un Raitis Ābelnieks. Iedraudzējāmies. Mūs vieno kopīgas intereses vēsturē un literatūrā. Patika Bauskas Tautas teātrī uzvestās manas lugas, īpaši «divkauja». Aktieri spēlēja ar dabisku talantu. Tam būtu vajadzīga arī dziļāka skola.
Iepriekš sacījāt, ka par Latviju zinājāt maz. Kas jums likās vilinošs, kad pirmoreiz apmeklējāt dzimteni?
– Braucām šurp tāpēc, ka visi, tiklīdz bija iespējams, devās uz Latviju. Ciemojāmies jau 80. gados. Pavisam citādā sabiedrībā dzīvojuši, mēs nemaz nesapratām, ko nedrīkstam redzēt, ko no mums slēpj. Tikai aptuveni nojautām. Vēlāk vīru Gunti iesaistīja gaidu un skautu organizāciju darbā. Es lasī- ju lekcijas Latvijas Universitātē un Lauksaimniecības universitātē.
Mani vecāki, būdami skolotāji, cēla ģimenes māju vecumdienām, skaistā vietā, netālu no Āraišu ezera. Būvēja, būvēja, kamēr pienāca 1944. gads… Esam pateicīgi Gaujas Nacionālajam parkam par manu vecāku mājas saglabāšanu. Tur dzīvojam ik vasaru no maija līdz septembrim. Dzīvojam un priecājamies.
Piecdesmit gados daudz ačgārna noticis Latvijā. Kas, jūsuprāt, mainījies neatkarības desmit gados?
– Kā nu kurš uz to skatās. Ja perspektīva šaura, var likties, ka nekas nenotiek, bet, ja valsti vēro plašākā perspektīvā un zinot, ka jāsāk bija no nulles, sasniegts ir ļoti daudz. Arī Rietumos uz Latviju skatās dažādi. Vairākums pat nespēj ne iedomāties, ne saprast, ko nozīmē skarbs klauvējiens pie durvīm nakts vidū, ko nozīmē Sibīrija, ko nozīmē nerakstīt, jo Kāds var izlasīt…
Ko nozīmē Latvija jūsu meitai un abām mazmeitām?
– Viņas uzskata Austrāliju par savu dzimteni. Tur viņas ir ieguvušas izglītību, tur ir darbs, mājas, prieki, ballītes. Taču mazmeitas zina, ka Latvija ir viņu vecvecāku dzimtene, ka tā jāmīl un pret to jāizturas ar cieņu. Arī latviešu valoda viņām nav sveša. Meita Ilze ir žurnāliste, tāpēc man šī profesija ir tuva un saprotama.
