Bezgala banāla ir atziņa, ka daudzas lietas skaidrāk pamanāmas no attāluma. Es, protams, runāju par ģeogrāfisku jēdzienu.
Bezgala banāla ir atziņa, ka daudzas lietas skaidrāk pamanāmas no attāluma. Es, protams, runāju par ģeogrāfisku jēdzienu. Nekur tālu pasaulē nav jādodas, lai piepeši uzplaiksnītu doma, kas ikdienas steigā nešķiet pietiekami svarīga.
Pirms pāris nedēļām, ceļojot pa Slovakiju, atpūtas maršrutā bija iekļauti arī dažu kultūrvēstures objektu apmeklējumi. Tā nokļuvu slavenajā Boinicas pilī, kuras nosaukums latviešu tūristiem nav svešs, bet mākslas pētniekiem ļoti labi pazīstams. Klausoties erudītas gides saistošajā stāstījumā, manas domas piepeši atgriezās mājās. Nezin kāpēc atcerējos Rundāles pili un… sāku meklēt kļūdas Boinicas pils saimnieku veikumā. Ciemiņiem it kā neklātos to darīt, taču atradu attaisnojumu – manas domas neviens nevar nolasīt!
Kultūrvēstures objektam, ar ko slovaki tā lepojas, nav itin nekādu kopīgu arhitektonisku iezīmju ar Rundāles pili. Ir cits laikmets un cits stils. Turklāt celtne nekad nav tikusi izpostīta. Pietiekami labi uzturēta tā bijusi kopš 16. gadsimta. Pēc vērienīgās un visai savdabīgās pārbūves 19. gadsimtā Boinicas pils pārstāv historisma stila intriģējošu paraugu.
Jo ilgāk staigāju pa zālēm, jo kaitinošāka šķita vēsturisko interjeru un mākslas priekšmetu eksponēšanas pieeja. Man gribējās izmest visus podus ar plastmasas puķēm, gaužām neiederīgās lēta vorsalīna grīdsegas, mazliet «pieklusināt» atjaunoto, bezgala uzkrītošo griestu zeltījumu. Nedaudz komiski šķita arī pils bijušo īpašnieku ģipša manekeni, to grandiozie izmēri.
Pāris stundās biju atradusi desmitiem sīkumu, kas traucēja uztveri. Un tad, lūk, arī notika atklāsme. Sapratu, ka Eiropā un droši vien arī citur pasaulē nemaz nav daudz mākslas speciālistu, kuriem piemistu absolūtā stila izjūta kā Rundāles pils muzeja direktoram Imantam Lancmanim un viņa kolēģiem. Tā ir dota retajam, gluži tāpat kā absolūtā dzirde. Gadu gadiem, vedot neskaitāmus ciemiņus un draugus uz Rundāli, uztveres asums droši vien samazinās un pats svarīgākais paslīd garām. Jā, mēs ļoti bieži apgalvojam, ka Rundāles pils ir īpaša, bet nepaskaidrojam, kāpēc. Taču šī nianse ir ļoti būtiska. Atcerējos arī citas Krievijā vairākkārt apmeklētās Rastrelli celtnes, kas nudien šķiet nevainojamas. Un tomēr – tik izcilu mākslu sintēzi, netveramu eleganci un vieglumu kā Rundālē tajās nejūt.
Būtu ļoti skumji, ja šīs pārdomas tiktu uztvertas kā pārmetums citu zemju mākslas speciālistiem. Nepavisam ne! Skaistās Slovakijas tēlu pāris desmiti plastmasas puķu podu nevar ietekmēt. Turklāt Boinicas pils veidolam nekādu būtisku kaitējumu tie nenodara.
Arī mūsu valstī ir pietiekami daudz piļu, ko salīdzināt. Droši vien to jau dara visi, kuri šovasar iesaistījušies akcijā «Apceļosim Latvijas muižas un pilis!». Varbūt vajadzētu palūkoties uz tām nedaudz distancēti, neļaujot ikdienas rutīnai ņemt virsroku? Patiesība ir tepat līdzās, nevis ārpusē, kā apgalvoja Malders seriālā «Slepenās lietas».
