Pirms Jāņiem Rīgā viesojās Viņa Augstība Tibetas XIV dalailama.
Pirms Jāņiem Rīgā viesojās Viņa Augstība Tibetas XIV dalailama.
Tibetiešu budistu garīgais līderis dzīvo trimdā Daramsalā (Indija), kopš viņa dzimteni 1959. gadā okupējusi Ķīna. Dalailamas divas publiskās lekcijas Rīgā apmeklējuši ap desmit tūkstoš interesentu, vēsta ziņu aģentūras.
Sūtņi no Himalajiem
Droši vien vēl vairāk Latvijas iedzīvotāju izmantoja iespēju tikties ar tibetiešu mūkiem, kuri Rīgas Fondu biržas namā no 11. līdz 20. jūnijam veidoja sakrālo apli – mandalu. Arī jaunie mūki nedzīvo Tibetā, bet kādā kaimiņvalsts Nepālas klosterī. Ķīniešu ekspansija ir bijusi nežēlīga. No apmēram trim tūkstošiem klosteru, kas Tibetā darbojušies pirms okupācijas, tagad palikuši vairs daži simti.
Tibetiešu budisms pārstāv Austrumu pasaules nozīmīgākās reliģijas – budisma – atzaru. Austrumu reliģijas nebalstās ticībā Dievam un aizkapa dzīvei. Budisms seko principam, ka cilvēkam pašam piemīt pašpilnveides spēja, un šādā nozīmē katrs no mums var būt potenciāla dievišķuma nesējs. «Cilvēks ir pats sev patvērums,» uzskata budisti. Viņu pienākums un ideāls nav paklausība kādai augstākai va- rai, bet apgaismības pieredzes sasniegšana personīgajā dzī- vē. Tā ir racionāla pieeja reliģijai, pretstatā, piemēram, kristietības iracionālismam.
Tibetiešu budisms saplūdis ar viņu senās Bona reliģijas elementiem – šamanismu un maģiju. Šīs iezīmes skaidri atklājas dažādos rituālos.
Vēro neparastu procesu
Pirmsjāņu nedēļā Fondu biržas namā bija tik daudz apmeklētāju, ka reizēm šķita – gandrīz puse Latvijas piepeši pievērsusies budismam. Taču mandalas tapšanas vērošana patiešām bija aizraujošs process, un nav svarīgi, kādi apsvērumi vadīja interesentus – ziņkāre, redzesloka paplašināša- na vai nopietna aizraušanās ar budismu. Biržas namā varēja ieraudzīt arī baušķeniekus.
Mandala, ko gandrīz nedēļu mūki veidoja Rīgā, bija veltīta budisma dievībai Avolakitešvari jeb Čenrezigam – Tibetas patronam. Jāatgādina, ka budismā ir ārkārtīgi komplicēta tēlu sistēma. Katrai dievībai var būt neskaitāmi iemiesojumi, jo budisti tic pārdzimšanai jeb reinkarnācijai.
Gan mandalas veidošana, gan procesa vērošana ir meditatīvs process. Mūki strādāja uz podesta zāles centrā, bet vairāki interesenti aplī izvietotajos krēslos tur pavadīja augas dienas. Avolakitešvari mandalu darināja no balta marmora pulvera, kas atvests no Nepālas un iekrāsots ar zaļu, dzeltenu un zilu pigmentu. Pirmoreiz uzlūkojot mandalu, nāca prātā gluži primitīvs salīdzinājums – kā garnēta kūka.
Pulvera strūkla rada brīnumu
Darbam tiek izmantots instrumentu komplekss – čakpu. Tas sastāv no apmēram 30 centimetru garas metāla caurulītes ar paplašinājumu vienā galā un sašaurinājumu otrā. Šaurākā gala diametrs varētu būt mazāks par vienu milimetru. Līdzās mūkiem atrodas četri trauciņi ar dažādu krāsu pigmentiem. Vispirms caurulītē tiek iebērts pulveris. Tad mūks paņem otru instrumentu – deserta nazim līdzīgu priekšme- tu – un slidina pa caurules rievoto virsmu. Rodas skaņa, kas atgādina sienāžu sisināšanu, un pulverītis smalkā strūkliņā ieklājas paredzētajā vietā. Katrs meistars izmanto tikai vienas krāsas pigmentu. Viss process atgādina juveliera darbību.
Apļa veidošanu sāk no centra, jo centrs ir Budas pils, dievības tronis. Vēl tiek veidoti četri lotosa ziedi, kas simbolizē četrus citus Budas iemiesojumus. Apļa nākamais loks – četras istabas zilā, baltā, zaļā un dzeltenā krāsā ar ieejām tajās. Pēc tam tiek veidotas dievības, kas nes dāvanas Budam. Apli akcentē tumšzila pigmenta loks, rotāts ar īstām pērlītēm. Aiz istabām sākas simbolisks jumts, mākoņi, kuros mītošas dievības met ziedus uz zemes, bet visu šo sakrālo sfēru norobežo 56 lotosa ziedlapiņu atveidojumi. Ārējais – noslēdzošais – aplis ir tā dēvētā piecu krāsu liesma. Lai «iekļūtu» mandalā (garīgā nozīmē, protams), caur šo liesmu nepieciešams attīrīties.
Nezināmais šķiet vilinošs
Parasti mandalas veidošanas cikls turpinās desmit dienu, informēja tibetiešu mūku pavadone no Maskavas Budisma centra. Katru dienu pirms un pēc darba mūki veic speciālu rituālu. Nosacīti tas atgādina iesvētīšanu.
Rituāla laikā mūki uzliek krāšņas, lielām sekstēm līdzīgas, dzeltenas galvassegas, izpilda reliģiskos dziedājumus zvaniņu, bungu un pūšamo instrumentu pavadībā un skaita mantras jeb maģiskās lūgšanu formulas, lai koncentrētu dievības enerģiju. Monotonā dziedāšanas maniere viszemākajā toņkārtā, kombinēta ar žēli griezīgajām tauru skaņām, eiropietim sākumā šķiet pat baisa. Bet tāds ir tikai pirmais iespaids. Jo ilgāk vēro un klausies, jo vairāk pārņem izjūta – jā, te kaut kas ir! Neizsakāms, nesaprotams, bet ļoti vilinošs.
Īpašs rituāls ir mandalas nojaukšana. Tā ir attīrīšanās, klātesošo meditācija par savu sūtību. Saskaņā ar tradīciju, svētais pulveris tiek sabērts dārgmetāla traukā un ziedots ūdens dievībai. Tibetiešu mūki daudzu skatītāju klātbūtnē trauciņu iegremdēja Daugavā. Budisti ir pārliecināti, ka ikviens rituāla vērotājs saņem īpašu svētību.
P. S. Izsmeļošākas ziņas par Tibetu var atrast internetā: (teksts angļu valodā).
SKAIDROJUMS
Mandala – dievības mājoklis. Vienkāršākā mandala ir zīmēts vai telpiski veidots aplis ar punktu centrā. Sarežģītākās balstās uz skaitļa «pieci» simboliku un veidotas no pieciem lokiem – centrālā un četriem pārējiem. Tie izvietoti pasaules galvenajos virzienos. Skaitlis «pieci» saistīts ar elementiem, kas veido makrokosmosu un mikrokosmosu. Tā ir zeme, ūdens, uguns, vējš un telpa. Vienlaikus skaitlis simbolizē piecas maņas un piecas izjūtas – iekāri, dusmas, lepnību, skaudību un bailes.
Mandalu uzdevums budismā ir harmonizēt un līdzsvarot haosu mūsos un ap mums. Tādējādi piecas «indīgās» izjūtas var tikt pārveidotas par piecām pārpasaulīgām gudrībām. Mandala jāaplūko pulksteņa rādītāja virzienā.
J. Ivanauskaite «Zaudētā Apsolītā zeme»
