Šo piektdien, sestdien, svētdien kinoteātrī «Uzvara» Bauskā tiek demonstrēta 2000. gadā uzņemta piedzīvojumu drāma «Pamestais».
Šo piektdien, sestdien, svētdien kinoteātrī «Uzvara» Bauskā tiek demonstrēta 2000. gadā uzņemta piedzīvojumu drāma «Pamestais».
Lentes režisors Roberts Zemekis, lomās Toms Henks, Helēna Hanta.
Lente ir diezgan gara – kinoteātrī nāksies pavadīt divas stundas un divdesmit minūšu.
Čaks Nolands ir «FedEx» kurjerpasta sistēmu inženieris, kura darbs un dzīve rit pēc pulksteņa. Straujais ritums pēkšņi un negaidīti apraujas, kad pēc lidmašīnas katastrofas Čaks nokļūst uz neapdzīvotas salas – liktenis viņu pamet visvientuļākajā pasaules nostūrī. Pieradušam pie ikdienišķām ērtībām, tagad viņam nākas cīnīties par pašu nepieciešamāko, lai izdzīvotu – ūdeni, ēdienu un pajumti. Ar laiku Čakam izdodas pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem, tomēr daudz smagāk izrādās pārdzīvot emocionālo spriedzi. Pēc četriem uz vientuļas salas pavadītiem gadiem Čaks atgriežas civilizētajā pasaulē – tāds ir lentes sižets īsumā no interneta lappuses «DELFI».
Ja divos vārdos ir jāraksturo šī lente, tad man šķiet, ka tās pieteikums reklāmas rullītī, kas Rīgas kinoteātros parasti tiek parādīts pirms kārtējās filmas demonstrācijas, bija daudz iespaidīgāks un intriģējošāks nekā pati drāma. Reklāmā izmantots filmas visdinamiskākais un nervus kutinošākais mirklis – lidmašīnas avarēšana un ietriekšanās okeāna dzelmē. Tas arī ir vienīgais asa sižeta moments visā divarpus stundu ilgajā stāstā. Kad galvenais varonis izkuļas krastā uz neapdzīvotas salas, skatītāju vēl māc intriģējoša neziņa, – kas ar cietušo šeit notiks? Taču… Pēc apmēram stundu ilgas lentes vērošanas nākas saprast, ka nekas tāāāāāds vairs nebūs, tikai gauss sižeta ritējums, kura centrā ir Čaka vienmuļā ikdiena un personiskie pārdzīvojumi. Okeāna krasts, rīti mijas ar vakariem, cerība ieraudzīt kādu kuģi, un tā visu laiku.
Nezinu, varbūt esmu pārskatījusies piedzīvojumu filmas par šāda likteņa skartiem cilvēkiem, piemēram, Robinsons Kruzo un citas, kuras skatītāju ja ne aizrauj līdz katrai šūniņai, tad vismaz neliek garlaicībā žāvāties. Taču koncentrēšanās uz viena cilvēka pārdzīvojumiem tik ilgu laiku skatītājam šķiet pārāk smags uzdevums. Tik smags, ka beigās nav pat atvieglojuma, redzot Čaku atgriežamies mājās.
