Pirmoreiz Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā atklāta Jurija Simonova gleznu personālizstāde.
Pirmoreiz Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā atklāta Jurija Simonova gleznu personālizstāde.
Šī ir trešā ekspozīcija (pirmās divas notikušas Rundālē), kas papildināta ar visjaunākajiem darbiem, saturiski tā šķiet vienota un spilgta.
Pozitīvas enerģijas radītājs
Sirreālisms un simbolisms, to sintēze, reliģiskas un filosofiskas tēmas šeit «skanēs» vēl nedzirdētā akordā un atklāsies neierastā veidā. Autora savdabīgais mūžīgo vērtību redzējums ne vienmēr ir viegli uztverams vai pieņemams, ne katrs to izprot, tomēr emocionāls lādiņš, apmeklējot šo izstādi, caurstrāvo Jurija Simonova gleznas, arī viņu pašu.
Kāda ir šī personība? Par Juriju gribētos runāt daudz un pamatīgi – par viņa inteliģenci un aso prātu, par nepārtraukto pašizaugsmi, par dziļo Austrumu filosofijas izpratni, par dievbijību un sevi kristietībā, muzikalitāti, ironiju un… dzejnieka talantu. Bet vai tad nelielā rakstā ir iespējams izvērsti un pilnībā atklāt cilvēka būtību?
Daudzveidīga personība
Tas šķiet, arī nav galvenais mērķis. Viņa biogrāfijas dati, kuriem tie interesē, kā arī mazliet citāda rakstura atspoguļojums bija lasāms laikraksta «Bauskas Dzīve» 1977. gada 9. aprīļa numurā.
Tomēr žurnāliste Mārīte Ozoliņa viņu nodēvēja par «naivu ideālistu, kurš nebeidz meklēt dvēseles skaidrību». Lai arī cik dažādu cilvēku, ieskaitot mani, necenstos raksturot patiesi daudzveidīgo, kolorīto Jurija Simonova personību vai viņa radošo darbību, katrs saskatīs un definēs vispirms to personības šķautni, kuru Jurijs šajā brīdī būs atklājis, kā klausītājs viņa teikto būs sapratis. Vienmēr būs citāds spriedums, citāda noskaņa, ne reizi neatkārtojoties.
Vēlēšanās būt saprastam
Tāpat ar Jurija gleznām. Katrai no tām eksistē savs skaidrojums, kuru mēs varam saprast dažādi.
«Māksla būtībā parasti rodas uz robežas starp realitāti un nereālo pasauli,» tā domā mākslinieks. «Glezniecība ir mans pašizteiksmes veids, vēlēšanās būt saprastam. Tas, cik lielā mērā būšu saprasts un pieņemts, lai paliek uz skatītāju sirdsapziņas,» turpina Jurijs un, brīdi padomājis, secina: «Lai nosauktu sevi par mākslinieku, tik tiešām ir jārada šedevri vai jābūt ārkārtīgi ambiciozam un iedomīgam cilvēkam.»
Dzīves orientieris – kristietība
Pat man, lai gan esam pazīstami ilgi, dažkārt ir grūti uztvert un izprast viņa domas, jo Jurijs atrodas pastāvīgā radošu meklējumu ceļā un kristīgā morāle ir viņa dzīves orientieris, nevis abstrakta substance.
Saasināta taisnības izjū- ta bieži vien mākslinieka dzīvē sniedz «lāča pakalpojumu», tomēr savā radošā pasaulē, kurā pastāv pavisam citi likumi, viņš mēro savu, tikai sev zināmu ceļu. Jurija Simonova gleznas ir kā mazi viņa iekšējās pasaules, viņa svētnīcas lodziņi…
