Mani vienmēr uzmanīgu darījuši visādi «iedzīvotāju interešu aizstāvji», kurus piedāvā no augšas. Nesen lielo avīžu virsrakstos un radiorunās parādījās tāds apaļš un svešs vārds – ombudsmenis.
Mani vienmēr uzmanīgu darījuši visādi «iedzīvotāju interešu aizstāvji», kurus piedāvā no augšas. Nesen lielo avīžu virsrakstos un radiorunās parādījās tāds apaļš un svešs vārds – ombudsmenis. Būšot jauna, kā tagad saka, institūcija, kas aizstāvēšot cilvēka, tātad arī manas, intereses. Netiku gudra, cik tālu man būs jābrauc, lai varētu pažēloties, ja jutīšu, ka valsts nodarījusi pāri, – uz Rīgu, Jelgavu vai Aizkraukli. «Ombudu» ideja kā drebuļi – te parādās, te atkal pazūd. Prezidente, rietumnieku pieredzē skolojusies, saka – vajag, arī dažas partijas pie «ombuda» ķeras kā pie glābējzvana. Citi – pat dzirdēt negrib: ja jau par priekiem jāmaksā, vai tavās bēdās kāds klausīsies par neko!
Kamēr varas slāņos vēl tikai tērgā par ombudsmeņiem, 9. jūlija «Bauskas Dzīvē» lasu un brīnos, ka jau 1. jūnijā spēkā stājies Latvijas Republikas likums «Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem» (SPR), kas aizstāvēšot «sabiedrisko pakalpojumu» lietotāju intereses. Visus trīs vārdus atšķetinot pēc jaunākās terminoloģijas, iznāk, ka būs kāda «parādība vai noteikts spēks» (regulators), kas regulēs sociālos (sabiedriskos) pakalpojumus, kuri saistīti «ar sabiedrību, cilvēku dzīvi un attiecībām sabiedrībā». Diezgan sarežģīti, lai saprastu, kādas briesmas jaunais veidojums jeb institūcija sagādās pašvaldību budžetam (arī 25 procentiem mūsu katra algas) un iedzīvotājiem, kuri nemaz nav pauduši vēlmi pēc mistiskajiem regulatoriem, turklāt visai konkrētās nozarēs: sadzīves atkritumu apsaimniekošana, ūdensapgāde, kanalizācija un siltumapgāde, kuras jau sen «regulē» attiecīgas pārvaldes. Kā zināms, šīs nozares ir saistītas ar iedzīvotāju lieliem maksājumiem. No 1. jūnija ievērojami paaugstināta maksa par komunālajiem pakalpojumiem (ūdens, kanalizācija, apkure), jo jāatmaksā kredīti.
Obligāti ieviešamajiem regulatoriem lēmumā jau paredzēta liela alga un kancelejas izdevumi, telpu aprīkojums pēc Eiropas standartiem – pats par sevi. Taču regulatori arī braukās apkārt, tiksies ar iedzīvotājiem, kuri, šaubu nav, par vēl nezināmo pakalpojumu maksās vai nu ar paaugstinātiem tarifiem, vai no kabatas kabatā.
Līdzšinējā pieredze rāda, ka ikviena ar likumu veidota institūcija placina mūsu maciņus, bet iedzīvotāju intereses paliek otrajā plānā vai ar laiku aizmirstas pavisam. Bagātīgi algotie «aizstāvji» pamazām pārvēršas par apaļīgiem kundziņiem ar diktatora iezīmēm.
Mulsina tas, ka ar valdības nolemto Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru izveidi nodarbojas (citiem vārdiem – dota iespēja nopelnīt) nedzirdēta privāta institūcija «Blezūrs – Konsultāciju birojs». Vēl ciešā atmiņā ir gan Laventa privātbanka, gan privātā «Dzīves līnija», kas vienam otram pensionāram tuvināja nāves stundu, un vēl citas, Krisberga bezproblēmu «Auseklīti» ieskaitot.
Pārdomas SPR lietā radās valstī pierastās neloģiskās secības dēļ: vispirms dara un tad domā vai nedomā vispār. Regulatoru «putrā» pagaidām skaidra ir viena puse: SPR būs, jo likums ir pieņemts; zināms, ko tas maksās pašvaldībām, kāda būs speciālista mēnešalga. Palicis «sīkums»: ar ko konkrēti «regulators» nodarbosies, kādā veidā viņš palīdzēs iedzīvotājiem? To valdība aizmirsusi izskaidrot, vienīgi brīdinājusi: «Regulators nāk!»
