Dzirdot apgalvojumus, ka agrāk zivis bijušas lielākas, tie izklausās pēc makšķernieku stāstiem, tomēr, kā liecina publikācija laikrakstā «Boston Globe», runa ir par reālu tendenci, kas vēl nav līdz galam izpētīta.
Dzirdot apgalvojumus, ka agrāk zivis bijušas lielākas, tie izklausās pēc makšķernieku stāstiem, tomēr, kā liecina publikācija laikrakstā «Boston Globe», runa ir par reālu tendenci, kas vēl nav līdz galam izpētīta.
Lai gan īsti lielas zivis zvejnieku tīklos tiešām gadās daudz retāk nekā agrāk, gadiem ilgi tika uzskatīts, ka lielās zivis zvejnieki, acīmredzot, jau izķēruši. Tomēr pēdējā laikā savākts daudz zinātnisku pierādījumu, kas liek domāt, ka patiesība nav tik vienkārša.
Izrādās, ka daļa no šīm palikušajām mazajām zivīm tagad ātrāk sasniedz spēju vairoties un radīt pēcnācējus, kas savukārt atkal ir mazāki par iepriekšējām paaudzēm un nobriest vēl ātrāk.
ASV Vudsholas Nacionālās jūras zvejniecības pārvaldes populāciju dinamikas nodaļas eksperts Stīvens Muravskis iesaka iedomāties, ka tiktu iznīcināti visi cilvēki, kas ir garāki par septiņām pēdām (2,17 m). Tādi būtu sastopami aizvien retāk un retāk, un galu galā pasaulē būtu palikuši tikai maza auguma cilvēki. Tieši tā pašlaik notiek ar mencu un citu zivju populācijām, uzskata Muravskis, kas to skaidro vienīgi ar pārlieku intensīvu zveju.
Zinātnieki vēl nav precīzi izdibinājuši, vai šīs pārmaiņas tiešām notiek gēnu līmenī un ir neatgriezeniskas, vai arī runa ir tikai par īslaicīgu fizioloģisku piemērošanos, kas varētu beigties, ja samazinātos nozvejas intensitāte.
Tiesa gan, dažos gadījumos novērots, ka tagad noteik- tu populāciju zivis ne tikai agrāk sāk vairoties, bet arī aug straujāk nekā viņu priekšteces.
Zinātnieki ir ieinteresēti noskaidrot, kā zvejas intensitāte ietekmē zivju krājumus, jo tas galu galā noteiks zvejniecības nākotni, norāda «Boston Globe».
