Šī vasara daudzsološajai diriģentei un komponistei Lienei Alenčikai ir pārbagāta nozīmīgiem notikumiem. Pirms neilga laika viņa spoži nokārtoja diplomeksāmenu Mūzikas akadēmijā izraudzītajā specialitātē.
Šī vasara daudzsološajai diriģentei un komponistei Lienei Alenčikai ir pārbagāta nozīmīgiem notikumiem. Pirms neilga laika viņa spoži nokārtoja diplomeksāmenu Mūzikas akadēmijā izraudzītajā specialitātē. Žūrija vērtēja Lienes Alenčikas sastādīto un Vecumnieku mūzikas skolas kora izpildīto programmu. Tajā bija iekļauta dažādu laikmetu un stilu mūzika, sākot no gregoriāņu dziedājumiem un beidzot ar Pētera Vaska sarežģītajām kompozīcijām.
Vienlaikus «Via Stella» iestudēja starptautiskajam koru konkursam paredzēto repertuāru. Sasniegumi ir «daiļrunīgi» – divās vērtēšanas kategorijās saņemts pa zelta un sudraba godalgai.
Pirms pieciem gadiem, vēl būdama gluži jauna studente, jūs nolēmāt izveidot skolas kori. Tā noteikti nevarēja būt nejaušība. Kādi apsvērumi jūs mudināja uzņemties atbildību?
– Koris «Via Stella» ir mans lolojums. Šķiet, beidzot izdevies piepildīt bērnības sapni, kad ilgojos dziedāt tieši tādā korī. Man ir jaukas atmiņas par Bauskas mūzikas skolas kori, kura dalībniece biju. Mēs strādājām lieliskas pedagoģes – Ingrīdas Kalniņas – vadībā. Valdīja ideāla disciplīna, augsti muzikālās kvalitātes kritēriji, taču trūka koncertdarbības. Iespējams, gluži neapzināti mani pārņēma ilgas pēc dziedātāju kopas, kas veidotu īpašu mikrovidi un kurā vienlīdz svarīgs būtu viss – sarunas, strīdi, mēģinājumi, koncerti, konkursi.
Koris ir mana sirdslieta. Mācīt solfedžo man patīk mazāk.
Veidojot kori, man un Mūzikas skolas direktorei Ivetai Lavrinovičai bija prātā tikai viena doma – rosināt bērnus dziedāt. Pat nesapņojām, ka varētu piedalīties starptautiskos konkursos, kur nu vēl kļūt par laureātiem!
Liene, raksturojiet, lūdzu, «Via Stella» sastāvu! Vai korī tiek uzņemti bērni ar īpašām dotībām?
– Tā nenotiek. Korī var dziedāt jebkurš mūsu skolas audzēknis. Ir bērni, kuriem dziedāšana padodas labāk, citiem tā veicas mazliet sliktāk, taču visi «Via Stella» dalībnieki ir līdzvērtīgi. Katram korī ir sava vieta un pienākumi. Pavisam droši varu apgalvot, ka dziedāt var iemācīties ikviens, ja daudzu gadu garumā rit neatlaidīgs darbs.
Vecumnieku mūzikas skolā nav kora klases un, manuprāt, tā nav nepieciešama. Skolēnu galvenais uzdevums ir pēc iespējas labāk apgūt izvēlēto specialitāti čella, vijoles, kokles, akordeona, klavieru un flautas spēles nodaļās. Kolēģi ievērojuši, ka mūsu koristiem labāk padodas dažādu instrumentu spēle, ar viņiem ir vieglāk strādāt.
Korī galvenokārt dzied Vecumnieku un tuvējo – Stelpes un Dāviņu – pagastu bērni. Viņi nāk no parastām ģimenēm ar nelieliem, taču stabiliem ienākumiem. Man ir liels gandarījums, ka vispārizglītojošo skolu mūzikas pedagogi nereti ievēro īpaši apdāvinātus skolēnus un iesaka ģimenēm viņus sūtīt mūzikas skolā. Tā korī «Via Stella» nokļuva ļoti talantīga meitene no Lambārtes. Padziļināta mūzikas apgūšana jau ir elitāra lieta, un man ir divkāršs prieks, ka tā pieejama arī lauku bērniem.
Vai pati arī esat izjutusi «laucinieces sindromu»? Varbūt mākslas aprindās stereotips «Rīga un lauki» nav tik spilgti izjūtams?
– Un kā vēl ir izjūtams! To pati esmu piedzīvojusi un labi sapratusi, ka pārstāvu laucinieku kategoriju, kuri cenšas «izrauties». Manī ir radies mērķtiecīgs protests, tāpēc neatlaidīgi cenšos pierādīt, ka esam līdzvērtīgi pilsētniekiem. Gribētos, lai ikviens mans audzēknis ar lepnumu varētu teikt: «Es dziedu Vecumnieku korī «Via Stella»» un tiktu atpazīts pēc šīs «vizītkartes». Lai neviens neuzdotu muļķīgu jautājumu, kur Latvijas kartē atrodams tāds nomaļš Vecumnieku ciems.
Mūzikas skolas direktore Iveta Lavrinoviča ar sajūsmu stāstīja par jūsu latviešu tautasdziesmu aranžējumiem un garīga rakstura kompozīcijām. Man zināms, ka rakstāt mūziku korim «Via Stella» un jūsu komponētie darbi palīdzējuši dziedātājiem gūt starptautisku atzinību.
– Biju patīkami pārsteigta, ka Vernigerodē daudzi koru konkursa dalībnieki un žūrija man lūdza skaņdarbu notis. Konkursā «Via Stella» izpildīja četrus manus skaņdarbus, bet klausītāju ovācijas guva dziesmas «Pulksteņdarbnīcā» un «Kristību dancis».
Mūzikas rakstīšanā man ir trīs prioritātes – latviešu tautasdziesmu aranžējumi, garīgā mūzika un humoristiska rakstura skaņdarbi. Tautasdziesmas man ir ļoti mīļas, es cenšos panākt senu tradīciju un mūsdienīgu elementu sintēzi. Skaņdarbu izpildījumā ārkārtīgi svarīgas ir kustības, ritma akcentēšana ar dažādiem paņēmieniem. Patiesībā cenšos apvienot tautasdeju un tautasdziesmu tradīcijas. Gatavojot programmu starptautiskajam konkursam, man ļoti daudz palīdzēja horeogrāfe Zane Eglīte – «Via Stella» kustību konsultante.
Īpaša attieksme man ir pret garīgo mūziku. Esmu katoliete, ticu Dievam, un savas izjūtas mēģinu paust mūzikā. Rakstot garīgo mūziku, vispirms izvēlos tekstu no katoļu lūgšanu grāmatām, to rūpīgi analizēju. Manas kompozīcijas lielākoties ir slavinājumi Dievmātei. Starp citu, Vernigerodē tās izpelnījās klausītāju atzinību.
Dažreiz domāju, ka vēlētos būt lilija, kas mūžu pavada uz altāra. Tā es izjūtu ticību.
Humoristisku skaņdarbu koriem latviešu mūzikā ir maz. Vispār bērnu un jauniešu koru repertuārs ir diezgan vienmuļš pretstatā bagātīgajam jaukto koru repertuāram. Kompozīcijā «Pulksteņdarbnīcā» tiek izspēlēts vesels sižets: sākumā tikšķ visi pulksteņi, tad visi sāk lūzt, līdz iejaucas meistars un nodibina kārtību.
Varu rakstīt mūziku jebkurā situācijā, ja esmu tam gatava. Mani netraucē ne mašīnu troksnis, ne televizors. Vienīgi radio izslēdzu. Mājās vispār nemēdzu klausīties mūziku. Ap mani ikdienā tās ir pārāk daudz. Neklausos arī tādēļ, lai komponējot neietekmētos no citiem.
Tomēr uzdrīkstēšos kļūt banāla, vaicājot par jūsu autoritātēm mūzikā.
– Īsti nesaprotu mūzikas fanu aizgrābtību. Man tāda jūsma nekad nav piemitusi. Galvenais kritērijs bijusi kvalitāte. Labs šlāgeris, laba popmūzika un laba nopietnā mūzika ir līdzvērtīgi. Nu, piemēram, man patīk, kā dzied Hjūstone.
Es varu runāt par autoritātēm – saviem pedagogiem Mūzikas akadēmijā –, un tāds noteikti ir profesors Arvīds Platpers. Ar pasniedzējiem izveidojušās ļoti labas attiecības. Nesen atskārtu, ka viņi mani jau sāk uzskatīt par patstāvīgu mūziķi un rēķinās ar manu viedokli.
Manuprāt, mūzikas dzīve Latvijā – jo īpaši vasarā – ir pārāk piesātināta. Ja skrietu uz katru koncertu… Es neapmeklēju pasaulslavenā «Kronos Quartet» koncertu 24. jūlijā, jo 20. gadsimta beigu mūzika ir ļoti depresīva, man grūti tādu klausīties. Mūsu Pēteris Vasks arī ir spilgts, pasaulē atzīts modernās mūzikas pārstāvis, taču viņam ir daudz izcilu, dzīvi apliecinošu skaņdarbu, kas iekļauti arī «Via Stella» repertuārā.
Jūs noteikti esat domājusi par «Via Stella» dziedātāju nākotni. Viņi izaugs, iestāsies augstskolās. Gribot negribot koris mainīsies.
– Pirmo reizi mūžā esmu piedzīvojusi situāciju, ko sauc par paaudžu maiņu korī. Prātoju, vai tas būs solis atpakaļ, bet varbūt – uz priekšu? Es ļoti vēlos, lai koristi, kuri sasnieguši noteiktu profesionalitātes pakāpi, savā izaugsmē neapstātos. Cenšos pierādīt savējiem, ka Rīgā viņi var dziedāt labos, pazīstamos koros, nevis bikli nostāties maliņā. Esmu tajā «katlā» pietiekami «apmaisījusies», lai nešaubīgi apgalvotu: jūs to spējat!
***
Vecumnieku pagasta mūzikas skolas kora «Via Stella» («Zvaigznes ceļš») diriģentei un komponistei Lienei Alenčikai ir 25 gadi. Viņa skolēniem māca arī solfedžo. Šogad Liene absolvēja Latvijas Mūzikas akadēmijas Pedagoģijas fakultāti un iesniedza dokumentus maģistrantūrā. Pirms tam viņa beigusi Bauskas mūzikas skolu un Jelgavas mūzikas koledžu.
Pagasta Mūzikas skola dibināta 1996. gadā. Mācību iestādi apmeklē 85 skolēni vecumā no sešiem līdz 18 gadiem. Koris «Via Stella» darbības piecu gadu laikā jau guvis atzīstamus panākumus. Nesen «Via Stella» Vācijas pilsētā Vernigerodē kļuva par Johannesa Brāmsa starptautiskā koru festivāla laureātu.
