Skandalozo grāmatu «Nevienam mēs Latviju nedodam» neesmu lasījusi, nav izdevies to pat pāršķirstīt. Nojaušams, ka saceltā ažiotāža ap izdevumu ir Latvijas tēlam kaitīgāka nekā tā saturs.
Skandalozo grāmatu «Nevienam mēs Latviju nedodam» neesmu lasījusi, nav izdevies to pat pāršķirstīt. Nojaušams, ka saceltā ažiotāža ap izdevumu ir Latvijas tēlam kaitīgāka nekā tā saturs. No pēlēju mutes mutē klejo dažas no konteksta izrautas frāzes, kas tiek uzskatītas par provocējošām. Ģenerālprokurors Maizītis divas reizes uzdevis Satversmes aizsardzības birojam izvērtēt grāmatu. Atzinums ir nemainīgs: nekā bīstama tajā nav. Turklāt demokrātija aizstāv katra indivīda tiesības uz savu viedokli.
Sagadījies tā, ka «Viedas» sacerējumu konkursa jampadrača gaisotnē man nākas caurskatīt Bauskas rajona politiski represēto kluba «Rēta» atmiņu grāmatai iesniegtos manuskriptus. Tas brīžiem ir dvēseli stindzinošs darbs. Turklāt mani nomāc jutoņa, ka komunistiskā režīma metodes ne tikai rīcības, bet arī domas apkarošanā ir tikpat vecas un nemirstīgas, cik pasaule.
Pēc katra «tautas nodevēju izlēciena» (par tādu tiek uzskatīts jekurš nacionālās pašapziņas izvirdums, diemžēl arī tagad) sekoja «troiku», «sevišķo apspriežu» piešķirtais sods, «stiprākos» gadījumos – kara tribunāls (arī miera laikā!).
Tikai skolas vecuma bērni neko nebūs dzirdējuši par radošo savienību plēnumu 1988. gada 1. un 2. jūnijā, kam sekoja Latvijas kompartijas biroja ass nosodījums un pat aizliegums tautai aizstāvēt foruma rīkotājus. Savdabīgi «troiku», «biroju» «sevišķo apspriežu» meti ir samanāmi arī tagad, tikai ar «cilvēcīgāku seju», tāpat kā kolektīvs nopēlums ar īpašās aprindās populāru cilvēku parakstiem. Tas nozīmē: nosodīt, nevis audzināt vai pārliecināt; noliegt, nevis skaidrot, kāpēc attiecībā pret Baltijas valstīm nedarbojas starptautiskās konvencijas; nicināt ar gatavību pat tiesāt, nevis saprast.
Pārsteidzoši, ka ar padomju laikā iestrādātajām metodēm rosās arī Rietumu trimdas vidējā paaudze, kas atgriezusies vecāku dzimtenē. Vai tiešām mūsu tautai jau gēnos ierakstīts – latvietim jāiet pret latvieti? Desmit gadu pēc neatkarības(!?) atgūšanas arvien nozīmīgākas kļūst tumsas laikos Imanta Ziedoņa rakstītas un manis vairākkārt citētas dzejas rindas: «Un pret savas tautas dziesmu var tikai savējie…». Es ļoti baidos no vēstures rata, kas tarkšķēdams griežas atpakaļgaitā!
