Arī es neizturēju masu saziņas līdzekļu sacelto ažiotāžu un iepazinos ar nu jau par skandalozu un dažu politiķu par pretvalstisku nosauktās grāmatas «Nevienam mēs Latviju nedodam» saturu.
Arī es neizturēju masu saziņas līdzekļu sacelto ažiotāžu un iepazinos ar nu jau par skandalozu un dažu politiķu par pretvalstisku nosauktās grāmatas «Nevienam mēs Latviju nedodam» saturu. Pirmais iespaids radās tāds, ka grāmatas izdevēji, apgāds «Vieda», radījuši skaļu reklāmas kampaņu, «sašūmējuši» sabiedrību, un nu visi grib nopirkt šo it kā skandalozo grāmatu. Bet nekā «tāda» tur nav.
Skolotāja darba gados nācies lasīt tūkstošiem skolēnu domrakstu. Jaunieši visos laikos vēlējušies paust savu attieksmi, piedāvāt savu skatījumu uz sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Mūsdienu politiķu veikumu viņi nereti vērtējuši ļoti kritiski. Un ne jau vienmēr šī kritika bijusi pamatota. Daudzkārt tā balstīta tikai uz pusaudžiem raksturīgu visa noliegšanu, jaunajai paaudzei tik piedienīgu «tie veči jau neko nemāk un nesaprot, ES nāku pasauli mainīt». Protestētāja gars visos laikos bijusi jauno cilvēku domāšanas pazīme. Tas jaušams arī vairākos grāmatā «Nevienam mēs Latviju nedodam» tekstos.
Vārds ir pateikts: okupācija, okupanti, repatriācijas. Valsts milzīgas summas tērē okupantu un viņu pēcteču (jā, jā, manuprāt, pēc loģikas likumiem visus iebraucējus no Krievijas tā nākas saukt) integrācijai latviešu sabiedrībā. Bet cik daudz iztērēts latviešu jaunatnes izglītošanā, vispār visas jaunās paaudzes izglītībā? Skolotāji streikoja ne tikai savas labklājības dēļ, viņus neapmierināja un joprojām satrauc vispārējā izglītības līmeņa pazemināšanās. Un tas notiek ar atsevišķu augstu valsts amatpersonu ziņu. Sabiedrība kļūs dumjāka, ar to vieglāk varēs manipulēt, pieradināt pie apziņas, ka mēs esam tikai tāds lēts darbaspēks lielajā Eiropas tirgū. Jaunieši, kuri to saprot (vēl saprot!), protestē. Protestē tā, kā māk, kā viņus vada elementārie izdzīvošanas likumi – vispirms domāt par sevi un savējiem.
Sagadījās, ka ar grāmatu «Nevienam mēs Latviju nedodam» iepazinos pagājušajā nedēļā, bet tās nogalē nācās divās dienās šķērsot visu Latviju. Piektdienas rītā baudīju Baltijas jūras viļņus Liepājā, pusdienas laikā redzēju kombainus strādājam Zemgales laukos, bet vakarā ciemojos pie mīļajiem radiņiem Balvu rajonā tālajā Latgalē. Katrā novadā sastapu jaukus un sirsnīgus cilvēkus, kapu svētkos dzērām pašdarītu alu un arī uzdziedājām par tēvu zemi. Vakarā, atgriežoties mājās, veikalā Salaspi- lī nevarēju nopirkt vajadzīgas lietas, jo pārdevēja neprata man par tām latviski paskaidrot. Sākumā viņa apmulsa, stostījās, līdz valdonīgi apliecināja, ka viņai jau neesot visas pasaules valodas jāprot. Nu negribu es tādiem savu Latviju atdot! Vēlos vien, lai mana valdība man palīdz šiem cilvēkiem paskaidrot, ka izvēle ir viņu pusē. Ja valsts to nedara, man atliek vien pievienoties protestētājiem: «Nevienam mēs Latviju nedodam».
