Runāšu par reklāmu. Nevis par to apnicīgi uzmācīgo un skaļi nekaunīgo, kas no TV ekrāna piekliedz māju, bet par to, kam arī netiek žēlota nauda, proti – par izrādīšanos.
Runāšu par reklāmu. Nevis par to apnicīgi uzmācīgo un skaļi nekaunīgo, kas no TV ekrāna piekliedz māju, bet par to, kam arī netiek žēlota nauda, proti – par izrādīšanos. Ja labi padomā, visa dzīve ir viena vienīga reklāma, tikai katra spēju un iespēju robežās.
Cik mīļi premjera A. Bērziņa tēla veidotāji (nav šaubu, ka tie ir sava amata lietpratēji) pasniedza viņa 50. dzimšanas dienu. Tika sarīkots pat mūsu novadnieka Z. Purva grāmatiņas bērniem «Gudrinieki» atkārtots izdevums, kura ilustrāciju prototips 1958. gadā bijis mazais Andrītis. Līdz 8. Saeimas vēlēšanām vairs tikai gads un divi mēneši.
Ar sava veidola spodrināšanu neveicas sociāldemokrātiem. Iedomāsimies, cik jauki TV ekrānā izskatītos I. Burvja vai J. Bojāra agras bērnības bildītes, papildinātas ar aizkustinošiem zēnības gadu pastāstiem. Bet realitāte ir cita. Vīri labākajos gados ņem un saķīvējas Saeimas frakcijas priekšsēža amata dēļ. Šmuces dzēsēji atjēdzas par vēlu, kad skandāls izpleties dāsno sponsoru 10 tūkstoš dolāru platumā. Līdz vēlēšanām vēl gads un divi mēneši, gan jau aizmirsīsies.
Policiju tieši un iekšlietu ministru M. Segliņu vēl tiešāk skar sardzes pulka nepakļāvība tiesu varai, pēc kārtējās lēkmes tiesas namā eksbaņķieri Laventu atkal nogādājot Linezera nevis cietuma slimnīcā. Cik tajā visā traģisma, zina vienīgi ārsti un Lavents pats, komiskais – visu acīs. Īstajā laikā nāca Latvijas Bankas prezidenta citkārt vārdos atturīgā E. Repšes paziņojums: valsts varas gļēvums un korumpētība sasniegusi katastrofālus apmērus un nav politiskas gribas kaut ko mainīt.
Šonedēļ vēl nerimās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas zākāšana par tautas pašapziņas enerģijas uzlādēšanu Rīgas jubilejas Dziesmu svētkos. Mēs nedrīkstam būt ne skaisti, ne diži, ne stipri, tikai nošņurkuši, zaglīgi, gļēvi, aizdomīgi. Katrs dzinums pret sauli steidzami jānomaitā, kā to pavasarī dara spradži. Spradžu tauta – spilgta reklāma pasaulei.
Kamēr latvieši apkaro paši sevi, rosās savējie un ārvalstu lietpratēji austrumu jautājumos (pat Starptautiskais pilsoniskās brīvības fonds – ASV). Viņi ar sociāldemokrātu un jurkāniešu laipnu palīdzību un nacionāļu «mēs neko neredzam» sāk «integrēt» nelatvisko Rīgu. Pret Latvijas likumiem vērstā koncertmītiņa Mežaparkā (zīmīgajā 5. augustā, kad pirms 61 gada latviešu kangarus piespieda lūgt Latvijas uzņemšanu padomju republiksaimē) jau tiek lēsts, ka varētu atlikt pāreju uz latviešu valodu valsts finansētajās skolās. Mēs spējam tikai atkāpties.
Galīgi nesaprotama ir Latvijā aizliegtas organizācijas (komunistiskās jaunatnes savienības) atgādinoša izdevuma «Moskovskij komsomoļec Baltijā» pirmā numura prezentācija, kuru Rīgas centrā, Doma laukumā, ar koncertu kuplināja Krievijas populārākās grupas, piesaistot vismaz 22 tūkstošus jauno rīdzinieku. Pret šo intervenci nelīdzēs fiziskas barikādes, bet citu mums vairs nav, jo mēs esam gļēvi.
