Katrā valstī ir sava vēsture un tradīcijas. Kaut arī pilsētnieki mazdārziņus neiekopj, lai sevi nodrošinātu ar pārtiku, tomēr pat tādās siltumnīcu un dārzeņu rūpnieciskās ražošanas valstīs kā Nīderlande pilsētniekiem ārpus pilsētas ir mazi dārziņi.
Katrā valstī ir sava vēsture un tradīcijas.
Kaut arī pilsētnieki mazdārziņus neiekopj, lai sevi nodrošinātu ar pārtiku, tomēr pat tādās siltumnīcu un dārzeņu rūpnieciskās ražošanas valstīs kā Nīderlande pilsētniekiem ārpus pilsētas kanālu malās ir mazi dārziņi.
Saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja «Eurostat» datiem, tā sauktie mazdārziņi jeb ES terminoloģijā «virtuves dārziņi» aizņem 150 – 200 tūkstoš hektāru. Tas ir vairāk nekā astotā daļa no dārzeņiem atvēlētās platības klajā laukā. Grieķijā un Itālijā mazdārziņu īpatsvars ir pat ceturtā daļa. Piemēram, Itālijā un Francijā mazdārziņos saražo 7,3% no visas Eiropas dārzeņu kopprodukcijas.
Tomēr jāatzīst, ka mazdārziņu kategorijā tiek ieskaitītas arī tās zemes, kuras mēs uzskatām par piemājas saimniecībām, kas ražo dārzeņus savam patēriņam. Pēc definīcijas, «virtuves dārziņi» ir zeme, kas atdalīta no pārējā īpašuma un kas tiek izmantota produktu audzēšanai pašu patēriņam, ne pārdošanai.
Tāpēc mūsu mazdārziņu salīdzinājums ar Eiropas «virtuves dārziņiem» nav īsti pareizs. Visvairāk «virtuves dārziņu» ir Itālijā un Spānijā, bet to nemaz nav Dānijā un Austrijā.