Visi viņu sauca par Elziņu. Kolhoza gados viņa strādāja fermā, mīļi izturējās gan pret cilvēkiem, gan dzīvniekiem.
Visi viņu sauca par Elziņu. Kolhoza gados viņa strādāja fermā, mīļi izturējās gan pret cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Bez kurnēšanas cilāja smagus spaiņus un kastes, brida dubļus un mēslus līdz puslieliem. Ja arī jutās savārgusi, strādāja, jo lopiņus taču nevarēja pamest neēdušus.
Pensijā aizgājusi, Elziņa dzīvoja viena savā mājiņā. Aprūpēja dažas vistiņas un mājas sargu Dadzi. Kaimiņi mita netālu, un Elziņa ar viņiem satika ļoti labi.
Gāja gadi, izsīka spēki, darbā pārpūlētajā ķermenī sāka ieviesties kaites. Elziņa sāpēm nepievērsa īpašu vērību, dzēra liepziedu tēju ar medu, mierināja sevi – gan jau paliks vieglāk.
Taču kļuva pavisam slikti. Elziņa saprata, ka bez braukšanas pie ārsta neiztiks. Taču viņa dzīvoja pagastā, kur sava daktera nebija.
No rīta, pabarojusi vistas, Elziņa devās divus kilometrus līdz pieturai, kur pāris reižu dienā piestāja autobuss uz Vecumniekiem. Pie ārsta gaidīja krietna rinda slimnieku. Iztaujājusi un izmeklējusi pacienti, dakterīte nozīmēja vairākas laboratorijas pārbaudes. Elziņa bija paēdusi brokastis, bet analīzes jāveic tukšā dūšā, tāpēc vajadzēja braukt nākamajā dienā.
Rīta tumsā Elziņa izgāja no mājas, lai paspētu uz pirmo autobusu. Pēc analīzēm līdz atpakaļreisam bija jāgaida četras stundas. Lija lietus, pūta stiprs vējš, Elziņa vairākas reizes iegāja veikalā, lai sasildītos. Kājas sāpēja, bet nebija, kur apsēsties.
Nākamajā dienā bija atkal jābrauc pie ārsta, lai uzzinātu analīžu rezultātus, noteiktu diagnozi un ārstēšanu.
Ģimenes daktere bija noraizējusies – nierītes esot slimas, aknas arī nav kārtībā, sirds «pavisam nodzīta». Vajadzētu Elziņu sūtīt uz Rīgu tālākai izmeklēšanai, bet ir stingrs nosūtījumu plāns, rindas, kā arī naudas trūkums. Izrakstījusi zāles, dakterīte Elziņai ieteica doties pie speciālista uz Bausku.
Iznākusi no dakteres kabineta, Elziņa steidzās uz aptieku, veikalu, bet autobuss pa to laiku jau bija projām. Atkal lietus, vējš un divu stundu ilga gaidīšana. Mājās Elziņa pārnāca tumsā.
Tieša satiksme ar Bausku no Elziņas mājām ir tikai vienu reizi dienā – četros pēcpusdienā. Tāpēc jābrauc līdz Bārbelei, tur jāpārsēžas citā autobusā. Bauskā ārste izlasa nosūtījumā rakstīto un nosūta Elziņu vēlreiz uz laboratoriju, piekodinot pēc izmeklēšanas ieiet dakteres kabinetā.
Tur Elziņa saņēma stingru pieteikumu tūlīt likties slimnīcas gultā. Bet vai tad tā var? Mājās gaida vistiņas un sunītis.
Vecumniekos viņa iebrauca tumsā, sagaidīja pēdējo reisu no Rīgas un savā pieturā izkāpa, vēja un lietus šaustīta. Nekad vēl tos divus kilometrus viņa nebija gājusi tik ilgi. Galva reiba, un pāris reižu viņai nācās klupt.
Mājās, nekurinātā istabiņā, viņa ielēja sunītim bļodiņā pienu, nolika maizes doniņu. Pusnoģērbusies atlaidās gultā, saraustītās domas aizklīda pie kaimiņiem. Būs jālūdz, lai rīt uz slimnīcu aizved ar mašīnu.
Otrā dienā kaimiņi atrada Elziņu mirušu…
M. RUBENE Stelpē
