Bārbelieši Maija un Viesturs Sutras 26. augustā atskatījušies uz 40 laulībā nodzīvotiem gadiem. Jubileja esot nosvinēta skaisti – dēli Agris un Valdis vecākus bija uzaicinājuši uz «Lido» kompleksu Rīgā.
Bārbelieši Maija un Viesturs Sutras 26. augustā atskatījušies uz 40 laulībā nodzīvotiem gadiem. Jubileja esot nosvinēta skaisti – dēli Agris un Valdis vecākus bija uzaicinājuši uz «Lido» kompleksu Rīgā.
Nežēlīgā cilpa
Ceļš uz «Sutrām» ved mežā arvien dziļāk, līdz brīdim, kad parādās saules pieliets klajums un saimniecības ēkas.
Viestura vecvectēva celtajā mājā Bārbelē Sutru ģimene no Rīgas atgriezusies pirms 12 gadiem. Kūts bija sabrukusi, dzīvojamās ēkas istabās savulaik izmitinātas gan govis, gan cūkas; logi, grīdas, durvis izpuvušas, un kādā no telpām vēl dzīvojuši meža strādnieki. Tādu savu senču mītni 1989. gadā ieraudzīja Viesturs, kuru 11 gadu vecumā no mežvidus mājām kopā ar vecākiem izsūtīja uz Sibīriju.
1946. gadā, no Krievijas atgriezies, Viesturs uz Bārbeli nav braucis, sācis strādāt par mehanizatoru Krimuldā. Neiedomājami spīvu cilpu liktenis viņa dzīvei uzmetis 1949. gada martā. Dažus labākos strādniekus, arī Viesturu, priekšniecība it kā nosūtījusi uz kursiem, bet atklājies, ka viņi izraudzīti, lai piedalītos kulaku izvešanā… Viesturam likts pārņemt kādas izvestas ģimenes saimniecību, kopt lopus, sargāt māju. Tur pavadītā nedēļa puisim likusies kā viena vienīga šausmu nakts, jo atcerējies, kā pats bērnībā izrauts no mājām.
Liktenīgais taksometrs
Šofera amats Viesturam devis iztiku visu mūžu, un, būdams pie stūres, viņš arī sastapis meiteni no Limbažiem – Maiju.Viņa to vērtē kā liktenīgu nejaušību: «Studēju Medicīnas institūtā, katru nedēļas nogali braucu pie vecākiem. Atceros, reiz uz Rīgu atbraucu tikai pirmdienas rītā un, steidzoties uz lekcijām, iestājos «takšu» rindā pie dzelzceļa stacijas. Piebrauca mašīna, un tieši mani šoferis aicināja iekāpt ārpus kārtas. Tas bija Viesturs. Un aizbraucu – uz visu mūžu.»
Maijai bijis tikai divdesmit, Viesturs par desmit gadiem vecāks, ar dzīves un Sibīrijas pieredzi, pratis meiteni aplidot. «Mācījos ļoti labi, bet visu laiku cīnījos ar izsalkumu, jo naudas bija ļoti maz. Vecāki uz Rīgu man arvien deva «bleķa piecīti», ievārījuma burku un mazu speķa gabaliņu. Ar to nedēļu bija jāiztiek. Viesturs veda mani uz restorāniem, pirka šokolādes konfektes, kādas nekad iepriekš nebiju ēdusi. 1961. gadā apprecējāmies, un studijas pametu trešajā kursā. Tolaik it kā nelikās iespējami savienot mācības ar ģimenes dzīvi. Tētis un mamma to šausmīgi pārdzīvoja. Ņēmu vienu akadēmisko atvaļinājumu, otru, tad 1963. gadā piedzima Agris, pēc pieciem gadiem – Valdis. Sapratu, ka institūtu nebeigšu. Vēl tagad sirds nosāp, kad eju augstskolai garām,» neslēpj Maija.
Dzīvi pakļauj dēliem
Viesturs un Maija kāzas svinējuši Limbažu stadionā, kur tolaik bijusi laba ēdnīca. Jaunās sievas un vīra radi kāzās sadalīti divās komandās, tām nācies sacensties savā starpā.
Arī dzīve bijusi cīņa. Viesturam un Maijai tā pagājusi rūpēs par ģimeni. Tai pakļauts viss. Atlikusi malā sapni par ārstes profesiju, Maija ilgus gadus strādājusi par ekspeditori kādreizējās kafejnīcas «Daile» konditorejas cehā. Šis darbs piedāvājis ļoti agrus rītus un vēlus vakarus, toties dienas vidu varēts pavadīt mājās ar dēliem. Kamēr Maija bijusi aizņemta, Viesturs reizēm puikas ņēmis līdzi taksometrā, un tad pasažieres mazos turējušas klēpī.
No Sutru ģimenes kopdzīves gadiem vismaz trīs vajadzētu atskaitīt, piebilst Maija, stāstot, cik ilgu laiku vīrs pavadījis slimnīcās. Kāja viņam operēta 24 reizes un īsti vesela nebūs nekad. Gadiem krājoties, parādās arvien vairāk vainu, un nu abiem jālūko dzīvesvieta, kur dakteri ātrāk sasniedzami.
Māja kļuvusi klusa
Maija atzīst, ka ļoti mīl savus dēlus. Kad jaunākais šķīries no sievas, mammai šķitis, ka pa- šas dzīve brūk kopā. Māja Bārbelē esot kļuvusi klusa, kopš Valdis pārcēlies atpakaļ uz Rīgu.
Tikai pāris reižu šovasar uz laukiem atbraucis arī vecākais dēls Agris. Viņš ir mācītājs, un katra nedēļas nogale aizņemta kalpošanas darbā. Savulaik Agris bijis labs sportists, riteņbraucējs, taču, piedzīvojot kādu netaisnīgu rīcību, piepeši paziņojis, ka tikai Bībeles patiesības ir mūžīgas, un 80. gadu vidū iestājies Teoloģijas fakultātē. Vecākiem nācies pārdzīvot, jo vienu Agra draugu un kursa biedru čekisti tolaik izraidījuši no Latvijas.
Agra ģimenē aug trīs meitas un dēls, Valdim divi puisēni. Laiks, kad kāds no sešiem mazbērniem ciemojas «Sutrās», Maijai šķiet pats jaukākais.
Māka piedot
Gluži kā sargājot, ap mājām stāv koki. Te iestaigā stirnas un aļņi, ielec kāds apmaldījies zaķa bērns. Šeit ir labas sēņu vietas un gaiss – dzidrs kā avota ūdens, stāsta Viesturs. Maija tomēr neslēpj, ka viņi abi sirdī tomēr ir vairāk pilsētas, nevis lauku cilvēki. Rāmi un klusi Maija stāsta, ka dārzu viņa kopj ar patiku, un tomēr dzīvot tikai šeit, meža vidū, viņi nespētu.
Vēl joprojām katru otro nedēļu Maija dodas darbā uz Rīgu. Lai lauku māju uzturētu kārtībā, vajadzīga nauda. Kādreizējais zemes īpašums kolhozu laikos noplicināts, peļņu nedod, ikgadējais zemes nodoklis Viesturam jāmaksā no pensijas.
Ģimenes dzīvei visvairāk esot nepieciešama piekāpība, pacietība un spēja piedot, saka Viesturs. Vajadzīgs liels spēks, lai piedotu, viņš uzsver. Taču, lai otru saprastu, vajadzīgs laiks, bilst Maija. Tās ir viņu abu atslēgas saskaņai, kas saglabāta četrdesmit gadu.
