Par pirmo latviešu laikrakstu var uzskatīt 1822. gadā Jelgavā izdotās «Latviešu Avīzes».
Par pirmo latviešu laikrakstu var uzskatīt 1822. gadā Jelgavā izdotās «Latviešu Avīzes». To tapšanā galvenais nopelns bija vācu tautības mācītājam H. F. Vatsonam.
Šajā izdevumā var atrast arī vēsturiskas ziņas par mūsu novadu. Senais teksts ir visai savdabīgs informācijas avots, kurā lietotā latviešu valoda mūsdienu lasītājam šķiet īpatnēja.
1822. gada «Latviešu Avīžu» 23. numurā atrodams plašāks apraksts par mūsu puses dārzkopību.
Raksts par augļu dārziem
«No Bauskas apriņķa.
Ja kāds no mūsu tēvu tēviem mūsu apriņķa novadus varētu apstaigāt, tad tas gan brīnodamies brīnotos par to glītumu, ko koku dārzi gan muižām, gan arī ļaužu mājām visapkārt dod. Kur citkārt retu reti, tikai pie muižām vien koku dārzi bij redzami, tur šinīs dienās reti kādas mājas atrastu, kur ābeļu un citu augļu koku ne būtu. It īpaši tannī zemes strēķī no Bauskas gar Leišu robežiem un gar Lieluppes krastu, kur stiprāka zemme irr, kas zināms augļu kokiem ļoti ģeld. Ja ziedu laikā uz mūsu pusi pa ceļu brauc jeb staigā, tad māju vietas kā ar ziediem apsnigušas, tik to var redzēt tos tumšos jumtus starp ziediem un koku zaļļumiem. Tomēr jānožēlo, ka šie dārzi nenes tik daudz augļu, kā pie labākas apkopšanas patiesi nestu.
Tas lielais pulks no ļaužu dārziem irr aptaisīts ar bērzēm jeb vītoliem, jeb ar citiem meža kokiem. Tas nu nekas ābeļu dārzam nekaitētu, ja tikai tie meža koki pienākamā attālumā stāvētu no augļu kokiem, jo tad no ziemeļu vēja un vētrām pasargātu, bet daudzreiz tie meža koki par daudz klātu pie augļu kokiem stāvēdami, šos apēno un tādēļ lielu skādi dara, jo augļu koks, ja cittu koku ēnā stāv, ne varr labus augļus nest, meža koks augļu kokam arī uzturu patrūcina, ja klātumā gaddās, kas tādēļ no sava koku dārza prieku un labbumu grib redzēt, tam nevajag meža kokus klātumā ciest, bet nocirst un tādā vietā jaunus meža kokus stādīt, kur skādes nedarra.»
Padomi koku mēslošanā
«Ļaudis arī mēdz savus augļu kokus stipri sūdot, tas arrī daudzreizēm par skādi vien, jo ja pa daudz lopu sūdus gāž, tas augļu kokam neģeld. Kur stipra un trekna zemme, tur nemaz nebūs augļu kokus sūdot, bet jāaprok divi vai trīs reizes pa gadu, ka zāle neaug klāt pie celma. Kur zemme vieglāka, tur sūdi augļu kokiem gan ģeldīgi, bet pie paša celma nebūs sūdus pielikt, citādi tas kokus maitā. Daži, galvenokārt kā ķezberes un plūmi, lopu sūdus itt ne maz necieš, un ir tiem citiem tikkai plāna sūdu kārtiņa jāuzliek un jāierok, bet tā kā pie paša celma nepiekļūst, jo tas lielais treknums augļu koku tāpat nevesselīgu darra, kā liela dzeršana dzērāju. Spaļļi un skaidas stiprā zemmē augļu kokiem labāki der, ne kā lopu sūdi, jo tie notur sausumu, dod saknēm vēsumu un aizkavē zāli ap celmu augt. Kas šim padomam klausīs, tas to ar pateicību pieminēs un baggātus augļus pie saviem kokiem redzēs.»
Tā tolaik tika izglītoti mūsu senči.
Publicē arī kriminālas ziņas
Protams, ka arī vecajās avīzēs bija atrodama krimināla rakstura informācija. Piemēram:
«No Lielas Iecavas.
Mūsu klātumā liela bezdievība notikuse. Viena krievu kapteiņa kučiers no Bauske uz Iecavu braucot, tannī 23. merc tūlīt pēc saules noiešanas starp tiem diviem Bērzes muižes krogiem, no slepkaviem tikka apturēts un pie galvas ar četriem cirvju sitieniem pie miršanas ievainots. Šie blēži no ratiem divas virsnieku lietas izzaguši. Pēc tā ļoti slima kučiera izteikšanas zemnieku ļaudis šo slepkavību darījuši. Lai dievs dod, ka šie laupītāji un slepkavi zinnami taptu un kad taptu pierādīts, ka izbēguši cietumnieki un zagļi bijuši un ka tā tas kauns šī varras un slepkavības darba ne paliktu uz mums latviešiem un uz mūsu arraju kārtu.»
Vai arī:
«Priekš kādām četrām nedēļām no Bērzesmuižas Bauskas Ķirspēlē (domājams – tagadē- jā Īslīces pagastā kādreiz bijusī Bērzmuiža, no kuras palicis vietvārds Bērzi – R. Ā.) pēc padarītas zādzības meita, Griete vārdā, aizbēgusi. Šī meita 19 gadu veca, smukki augusi, mati tumši brūni, acis pellēkas, ģīmis pabrūns, deguns vidišķs. Pēc drēbēm viņai bija strīpaiņi villaiņu svārki un kattunes kamzole sarkanā gruntē zaļļām strīpēm. Kas par šo meitu taisnu ziņņu pie Bērzesmuižas pollices dod, pienākamu pateicības naudu dabbūs.»
