Vasaras atvaļinājumu laikā Bauskā satikās divas latvietes – no Kanādas pilsētas Vinipegas un no Magadanas Krievijā.
Vasaras atvaļinājumu laikā Bauskā satikās divas latvietes – no Kanādas pilsētas Vinipegas un no Magadanas Krievijā.
RŪTA IŠMULKINA, dzimusi Krezevska, un DZIDRA ANSKLĀVIŅA, dzimusi Ruža, mācījušās Bauskas ģimnāzijā, padomju okupācijas vara viņas izšķīrusi katru uz savu debespusi. Rūta 1941. gadā piespiedu kārtā nokļuvusi Āzijā, Dzidra, bēgdama no boļševikiem, nonākusi Amerikas kontinentā.
Lai gan kopīgās skolas gaitas ilgušas tikai vienu ziemu, sirmo meiteņu atkalredzēšanās pēc daudziem, daudziem gadiem bijusi jaunības romantisma apvīta.
Šovasar Dzidra un Rūta tikās jau trešo reizi, taču arvien vēl viss nav izrunāts. Dzidra joprojām vēl ir izbrīnīta: «Es gan šaubījos, vai tu izturēsi tās izsūtīšanas šausmas!»
Rūtas atbilde: «Redzi, izturēju. Vēl savos 75 gados strādāju un kopā ar vīru audzinu bojā gājušā dēla meitu Arinu.»
Kāds tolaik, kad pirmoreiz satikāties ceļā uz skolu, bija jūsu ģimeņu statuss?
Dzidra: – Maniem vecākiem, Hermīnei un Gothardam Ružām, Bauskas pagastā, tagad Īslīces pagasts, piederēja vecsaimniecība, kurā 1888. gadā bija ieprecējusies mana vecāmāte no Panemunes, no Medņu dzimtas. Vecākiem bijām pieci bērni, un tagad visi dzīvojam Kanādā.
Rūta: – Māsa Skaidrīte, brālis Jānis un es piedzimām Krāslavas jurista Alfrēda Krezevska un viņa sievas Aleksandras ģimenē. Pēc padomju okupācijas Latvijas laika tiesnešus atlaida no darba. Mūsu ģimene pārcēlās pie radiem Bauskas pagasta «Doniņos» un Misas pagasta «Upmaļos». Toreiz nezinājām, cik nedroša ir pagaidu uzturēšanās vieta.
Jūs izšķīra vara, vispirms aizraujot svešumā Krezevsku ģimeni…
Rūta: – Lopu vagonos mūs sadzina 1941. gada 14. jūnijā Misas stacijā. Tēvu nošķīra uzreiz, mamma ar bērniem, brālim bija tikai deviņi gadi, palika viena. Daudzi jau ir mēģinājuši aprakstīt grūto ceļu uz nekurieni, tāpēc neatkārtošos, jo tas nav izstāstāms nedrebot. Ceļa gals – Krasnojarskas apgabala Kozuļkas rajons.
Dzidra: – Bauskas pievārtē 1944. gadā fronte turējās sešas nedēļas. Kad krievu ķēde jau nāca virsū, mūs brīdināja, lai atstājam mājas. Iecava, Ķekava, Rīga, Kurzeme, Liepāja – tā sākās ceļš svešumā. Uz kuģa uzkāpām 20. oktobrī un laimīgi nokļuvām Polijā, vāciešu okupētā daļā. Mums Dievs ir stāvējis klāt – citus vārdus atrast nevaru. It kā nejauši satikti cilvēki palīdzējuši pieņemt pareizu lēmumu un pat atrast radus Vācijā.
Fronte tuvojās tik strauji, ka es un māsa Ritma atšķīrāmies no vecākiem, kuri bija palikuši krievu karaspēka okupētajā zonā. Tikai ar kāda saprotoša cilvēka starpniecību izdevās viņus izvest uz angļu sektoru Berlīnē. 1946. gadā Lībekā beidzu latviešu ģimnāziju, ko tūlīt pēc kara beigām nodibināja ar angļu iestāžu palīdzību. Kad nokļuvu Kanādā, Vinipegā, es jau biju precējusies un audzināju pirmdzimto Gundegu.
Abas jau esat vecmāmiņas, Dzidra arī vecvecmāmiņa. Mums visiem nozīmīgas ir vecāku atdusas vietas. Kāds liktenis piemeklēja jūsu vecākus?
Dzidra: – Mūsu vecāki nodzīvoja diezgan garu mūžu. Pirmais aizgāja tēvs, māte nomira 92 gadu vecumā. Urnas ar viņu pīšļiem glabājas kolumbārijā jeb kapsētas urnu novietnē.
Rūta: – Tikai pēc daudziem gadiem uzzinājām, ka mūsu vecāki nomiruši vienā, 1942. gadā. Par tēvu ziņas pavisam skopas: nomiris Vjatlagā no saaukstēšanās, ar reimatismu. Kapa vieta, protams, nezināma. Par mammas aiziešanu es nespēju runāt bez saviļņojuma. Viņu ievietoja slimnīcā Krasnojarskā. Atceros, kā braucu ciemos, – bez naudas, tātad arī bez biļetes, ar mammai taupītu maizes gabaliņu rokā stāvēdama vagonu sakabes vietā. «Man vairs neko nevajag…» čukstēja māmiņa. Kad aizbraucu otrreiz, māte jau bija apbedīta, kā nevienam nepiederīga. Tāpat kā tēvam, – kapa vieta nezināma. Nupat 31. augustā, tēva dzimšanas dienā, visi trīs bērni bijām Mežakapos pie baltajiem krustiem, kur nolikām ziedus, pieminot visus, kuru atdusas vietas nekad nekļūs zināmas.
Taču dzīve neapstājās…
Rūta: – Māsu un brāli pēc māmiņas nāves ievietoja Kemčukas bērnunamā. Vēlāk Skaidrīti nosūtīja uz profesionāli tehnisko skolu, kur viņa izmācījās par… virpotāju. Brālis bija klejojis un tad atcerējies, ka viņa dzimtene ir Latvija – kaut kur rietumos. Pa viņam vien zināmiem ceļiem viņš bija nonācis dzimtenē, sameklējis tēva brāli Misas pagastā. Arī Skaidrīte atgriezās Latvijā, beidza augstskolu un pasniedza matemātiku Franču licejā Rīgā.
Es apprecējos ar inženieri mehāniķi Arkādiju Išmulkinu. Viņu nosūtīja darbā uz Magadanu. Tur dzīvojam kopš 1951. gada. Audzinām mazmeitu Arinu, 11. klases skolnieci. Esmu mediķe un vēl joprojām strādāju tuberkulozes sanatorijā.
Magadana, Kolima – vārdi, kas latvieša sirdij liek nodrebēt. Vinipegu izrunājam bez emocijām.
Dzidra: – Vinipega ir Manitobas provinces centrs. Samērā veca pilsēta, dibināta 1738. gadā. Apkārtne – diezgan vienmuļš līdzenums, prērija, gandrīz kā Zemgale, tikai plašumi, plašumi un attālumi. Uz šo provinci latvieši, arī no Bauskas, izceļojuši jau senāk. Vinipegā ir Latviešu biedrība, draudze, Daugavas Vanagu organizācijas nodaļa. Dzīvoju savā mājā, esmu abu meitu uzraudzīta. Mana vienīgā darbavieta bija Manitobas universitātes ēdnīca, kur strādāju ļoti saskanīgā darbabiedru pulkā 36 gadus – līdz pensijai.
Rūta: – Magadanā ir ļoti skaista daba. Daudz inteliģentu cilvēku, vairākums – bijušo politieslodzīto pēcteči vairākās paaudzēs. Turienes cilvēki labi zina Magadanas vēsturi, glabā dzīvības un nāves nostāstus par Kolimu, kuras autoceļš «guļ» uz cilvēku kauliem.
Magadanā atrodas, domāju, Krievijā vienīgais Latvijas kultūras centrs. Tā dibinātājs Andrejs Ozols, brīvs cilvēks, biznesmenis. Centru atklāja pirms diviem gadiem, ceremonijā piedalījās arī gubernators Cvetkovs. Latviešu Magadanā ir pavisam maz. Centrā pulcējas arī krievi, ebreji un citu tautību cilvēki, kuriem bijusi vai pašlaik ir saistība ar Latviju. Sanākam, padziedam, parunājam. Ir pieejami žurnāli, avīze «Diena», grāmatas latviešu valodā. Centra kuratore ir Latvijas vēstniecības Maskavā darbiniece Laura Vlasova. Es aizvedīšu Rīgas 800 gadu jubilejas Dziesmu svētku ierakstu kasetēs, ko sagatavojis māsas dēls arhitekts Juris Jirgens.
Savulaik japāņu gūstekņi cēluši pamatīgas mājas. Tagad, iztaisījuši eiroremontu, tajās iesēdušies «jaunie krievi». Tāpat kā Latvijā, arī Magadanā iedzīvotāji dalās bagātos un nabagos. Raktuvēs ienāk ASV firmas, ceļ modernas mājas.
Kādi atvieglojumi vecļaudīm ir jūsu dzīvesvietās?
Dzidra: – Savas vecumdienas esmu varējusi nodrošināt ar pietiekami labu pensiju, ko veido labi apmaksāts darbs. Ir arī t. s. «dzelzs iekrājums» nebaltai dienai. Saņemt valsts pensiju sievietes un vīrieši var tikai no 65 gadiem. Autobusos un teātros ir biļešu cenu atlaides, lielveikalos – senioru dienas, valsts atalgo arī slimnieku kopēju darbu.
Rūta: – Man ir darba veterānes statuss – tramvajā braucu bez maksas. Senāk ceļu uz Latviju samaksāja darbavieta, tagad braucu par savu divus gadus krātu naudu. Nevienam neko neesmu lūgusi kā politiski represēta. Tas viss glabājas tikai manā dvēselē un sirdī.
Kam pieder sirds – dzimtajai zemei vai tai, kur dzīvojat?
Dzidra: – Nešaubīgi – sirds un domas pieder Latvijai. Bet Kanādā ir mana ģimene jau trešajā paaudzē, un viņi man ir pirmajā vietā. Esmu samierinājusies ar likteni. Tas nav viegli, palīdz iespēja regulāri ciemoties Latvijā. Šī ir jau vienpadsmitā reize.
Rūta: – Esmu vairākkārt gribējusi atgriezties Latvijā. Bijām pat ietikuši celtniecības kooperatīvā Igaunijā. Taču dzīvokli nācās pārdot, jo, atstājot Krieviju, zaudētu gan darbu, gan pensiju. Atšķirībā no citām zemēm, Krievija nemaksā pensiju ārpus valsts dzīvojošajiem. Kaut gan mani radi to pat dzirdēt negrib, uzskatu, ka mans liktenis ir atlikušo mūžu nodzīvot Magadanā. Visas domas domāju, skaitļus sevī skaitu latviski. Dzīvoklī viena siena ar Latvijas ainavām un Rīgas skatiem – Vinters, Kalniņš, Brekte. Kad uzņemu ciemiņus, izdomāju kādu «rozīnīti», lai būtu – kā tikai pie latviešiem.
Smaidīgas, možas, dzirkstošas seniores – tādas esat. Kā to panākt?
Dzidra: – Ļoti daudz lasu, rakstu vēstules, tā mana saite ar dzimteni. Avīzes saņemu gan angļu, gan latviešu valodā, arī «Bauskas Dzīvi», ko man sūta skolasbiedre Rita Lakstīgala. Svarīgi ir saglabāt latviskās tradīcijas un poļu, ukraiņu, vāciešu un citu nāciju cilvēku vidū vienmēr justies kā latvietei.
Rūta: – Vajag kustēties, noskaņot sevi labam garastāvoklim. Kopā ar vīru ik brīvu brīdi, līdz ko uzsnieg pirmais sniegs, slēpojam. Un kur tad vēl mūžīgā cerība – atkal būt Latvijā pie savējiem.
