Šonedēļ Latvijā svin Eiropas kultūras mantojuma dienas. Jau desmit gadu mūsu valstī tiek īstenota Eiropas Padomes iniciatīva, kas palīdz tuvināt iedzīvotājus kultūras mantojumam.
Šonedēļ Latvijā svin Eiropas kultūras mantojuma dienas. Jau desmit gadu mūsu valstī tiek īstenota Eiropas Padomes iniciatīva, kas palīdz tuvināt iedzīvotājus kultūras mantojumam. Protams, visi netrauksies uz muzejiem un vienbalsīgi neapgalvos, ka beidzot ir ieraudzījuši īstas vērtības. Kultūras mantojuma dienu mērķis ir daudz dziļāks – palīdzēt uzmanīgāk ielūkoties apkārtējā vidē, lai apjaustu notikumu un lietu savstarpējo saistību, formulētu savu attieksmi un piedalītos tautas materiālās kultūras saglabāšanas un veidošanas procesā.
Kultūras mantojuma dienu tēma šogad ir «Pilsētu vēsturiskie centri». Ļoti labi atceros, kā 1995. gada septembrī Bauskā noritēja līdzīgs sarīkojums, kura devīze bija «Koka mantojums Latvijā». Valsts kultūras pieminekļu inspektore Mārīte Putniņa bija uzaicinājusi rajona un pilsētas amatpersonas apmeklēt Bauskas vecāko koka namu Plūdoņa un Kalna ielas stūrī. Tolaik ēkā darbojās privāts veikaliņš «Gulbis». Inspektore stāstīja par 18. gadsimtā būvētā unikālā nama vēsturi, atgādinot, cik svarīga nozīme tam ir Bauskas vecpilsētas centra ainavā. Visi uzmanīgi klausījās un saprotoši māja ar galvu, tāpēc radās iespaids, ka ārēji necilais namiņš amatpersonu acīs jau bija kļuvis par oreola apmirdzētu pilsētas vēsturiskās arhitektūras šedevru.
Nez vai es atsauktu atmiņā šo epizodi, ja «liktenīgajā» ielu krustojumā viņnedēļ nebūtu sastapusi vietējā sabiedrībā pazīstamu mākslas zinātnieku. Viņš vērsa manu uzmanību uz Bauskas arhitektūras «pērles» pašreizējo situāciju – izdauzīti logi, izurbinātas sienas, šur tur atsegti pamati. Namiņu tricināja Kalna ielas rekonstruētāju jaudīgās urbjmašīnas, ik pa brīdim cieši gar sienu aizrībināja pašizkrāvēji. Nudien bija jābrīnās, ka sagumusī, simtgadīgai večiņai līdzīgā celtne vēl nebija noslaucīta no zemes virsas.
Sarunā ar mākslas speciālistu uzzināju, ka namam tagad ir jauns īpašnieks. Grūti spriest par viņa turpmākajiem nodomiem. Mūsdienās pat pirmklasniekam ir skaidrs, ka vecu graustu restaurācijā milzu naudu iegulda tikai vēstures fanātiķi vai nedaudz dīvaini mecenāti. Racionāli domājoši ļaudis parasti atrod «īstās» amatpersonas, kuras laipni izsniedz atļauju grausta nojaukšanai.
Man negribētos ticēt, ka tāpat notiks arī šajā situācijā, taču informācijas trūkums rosina drūmas iztēles ainas. Ir pārāk daudz iemeslu, lai pilsētas vēsturiskā centra problēmas aplūkotu ar bezcerīgu pesimismu. Patiesībā nojaukts un izpostīts ir gandrīz viss, kam varētu dot apzīmējumu «pilsētas vēsturiskais centrs» un eksponēt šīsnedēļas Eiropas kultūras mantojuma dienās. Tāpēc ļoti gribētos uzzināt, kāds liktenis sagaida reliktu – pussabrukušo mājeli Kalna un Plūdoņa ielas stūrī.
