Nesen iepazinos ar sievieti, kuras dzīvesstāsts ir neparasts. Smagi dzīves pārbaudījumi un neārstējama slimība piepeši atklāja viņā spējas dziedināt citus un sevi.
Nesen iepazinos ar sievieti, kuras dzīvesstāsts ir neparasts. Smagi dzīves pārbaudījumi un neārstējama slimība piepeši atklāja viņā spējas dziedināt citus un sevi. «Esmu atklājusi sevī iekšējus spēkus, par kuriem pat nenojautu. Tas palīdzējis saprast arī manas smagās saslimšanas iemeslus. Pārciests milzu sarūgtinājums, jo dzīvesbiedrs mani pameta tieši tad, kad uzzināja par manu slimību. Aizvainojumu esmu pārvarējusi un brīnos, ka esmu ļāvusi sevi pazemot 15 gadu. Tagad ir tikai viens ceļš – kamēr dzīvoju, man ir jāpalīdz citiem.»
Interesanti ieklausīties viņas spriedumos, ka reizēm cilvēki šķiet kā dārgumu un noslēpumu krātuves, bet reizēm kā runči, kuriem patīk vārtīties un rakāties svešos atkritumos. Kā pasta balodis viņa gribētu citiem dāvināt savas labās domas un iemācīt radīt prieku. Tieši slimība bijusi par iemeslu, lai pārvērtētu līdzšinējo dzīvi un saprastu, kas bijis nepareizi.
Bērni jāskolo, naudas maz, māja veca, tomēr ikdienai nekā netrūkstot, apgalvoja stāstītāja. Tagad secināts, ka tikai tas, ko dara ar mīlestību, dod augļus, arī sevi jāiemācās mīlēt. Tā viņa apgalvo smaidot, kaut arī materiālajā ziņā daudz kas ir zaudēts. Spēku viņa rodot zemē, no agra pavasara līdz rudens salam strādājot dārzā. Vieglāk aizmigt kļuvis, noliekot galvu uz spilvena, kas pildīts ar kaltētiem ārstniecības augiem. Visvairāk iepriecinot puķes, ar tām varot pat sarunāties.
M. SUPE Saulainē
