Raiņa Dzejas dienas šoruden ievadīja Eiropas dzejas apaļais galds, kas šodien, 12. septembrī, noslēdzas Siguldā, informē laikraksts «Diena».
Raiņa Dzejas dienas šoruden ievadīja Eiropas dzejas apaļais galds, kas šodien, 12. septembrī, noslēdzas Siguldā, informē laikraksts «Diena». Apaļā galda devīze ir «Dzeja – valodu būtība».
Pirmā šāda tikšanās organizēta Helsinkos 1997. gadā, otrā – Māstrihtā 1999. gadā. Šoruden izvēlēta Latvija. Diskusijas dalībnieki izraudzīti no 27 Eiropas valstīm. Apspriežamās tēmas – dzejas antoloģijas, to iespējas; dzejas veicināšanas programma nacionālajā un Eiropas Savienības (ES) līmenī; mazo valodu situācija un ES budžets kultūrai un citas.
Latvijas Rakstnieku savienības uzdevums bija arī Eiropas dzejas apaļā galda tradīcijas īstenošana – dižākā dzejnieka Raiņa pieminekļa kronēšana ar lauru vainagu.
Dzejas dienas pārstaigā arī rajona skolas un kultūras centrus – Bauskā, Bārbelē, Ceraukstē un citviet.
INĀRA DRUVA
Starp bēdām
Pa to spraudziņu starp bēdām
Iespīd mazs, bet patiess prieks,
Un no matiņiem līdz pēdām
Esmu atkal gaviļnieks.
Spēju mirkli uzgavilēt
Krāšņai dabas pilnībai,
Vēlos dabas klēpī zvilnēt,
Stiepju rokas pretī tai.
Vēlos apskaut katru koku,
Katrai puķei uzsmaidīt,
Vainagus ar vieglu roku
Dabas kroņa galvai pīt.
Rudenīga pačabēšana
Čab rudens parka takās,
Es līdzi čabinos.
Nāc bariņā, kā saka,
Šais brīžos saulainos!
Nāc, pačabēsim kopā
Vēl šajā rudenī!
Kas zin, vai dzīve skopā
Šo prieku dāvās rīt.
Kas zin, vai vispār būsim
Mēs citu rudentiņ,
Vai mētelīti šūsim
No koka. Kas to zin?
LILIANA SKUDRA
Atjauta
Gribēja Mēness
aiz Saules slēpties,–
Mākoņi izlēma savādāk.
Lepnajiem spīdekļiem
mākoņu lēveros tērpties.
Es arī. Es arī. Gribēju
Sirds cieši savilktam mezglam
Patapu meklēt
Aiz mākoņiem,–
Mēness.
Aiz Saules.
Gribēju Visuma putenī
pārtapt,
Ēnu valsts caurspīdu starā…
Kāda Augstāka Vara
Pēkšņi atjautu deva –
Aumež muļķības daru.
Segu pār galvu pārvilkusi,
Gulēju paļāvīga un klusa.
Sapratusi:
Viss arī šoreiz, Kungs, notiks
Pēc TAVA prāta.
Lilium regale
Kamēr Dievs, atlicies
diendusā,
sapņos radošus sapņus,
Karaliskās lilijas – Lilium regale –
Sēklas sīpoliņš ieripos
Tavā dārzā.
Sakuplos lilijas,
Savīsies režģos un mezglos,
Un tev nebūs, kur bēgt
No ziedu karaliskuma,
No smalkā valdzinājuma.
Un, kamēr Dievs
Vēl kavēsies savos sapņos,
Tu paslēpsi seju
Baltos, tvanīgos apļos,
Ļausi sevi vest atpakaļ
Pa dzīves lielceļu garu,
Jūtot tīrā zieda
Smaržu un varu.
GATIS ZOTOVS
* * *
Es turu tevi savās rokās
Kā smalku kuģīti pudelē
Bet arī tādi agri vai vēlu
Grimst
Grimst prieka ezeros
Grimst sapņu mākoņos
Un asaru jūrās
Es turu vēl tevi rokās
Kamēr vēl pats spēju
Turēties virspus
Virspus šīs zemes dubļiem
Virspus patiesības purviem
Un ko tur vairs slēpt
Tāda ir šīs zemes dzīve
Drīz abi mēs tajā noslīksim
Bet turēšu tevi savās rokās
Un jutīsies tu
Kā maigā ūdens
Kritumā
***
Es vienreiz iemaldījos debesīs
Un sapratu cik esmu niecīgs
Cik ļoti daudz vēl man vajadzīgs
Lai izsmeltu tevi jūra sausu
Jūriņ jau atkal prasa
Smalku tīklu
Bet laiviņa mana
Jau nogrimusi
IEVA BĒRTELSONE
Trīs asaras
Tikai trīs asaras –
Paliek no vasaras,
Raugoties vasaras ēnā.
Tā pirmā asara –
Vasaras sākumā
Dzimušam putna bērnam.
Tā otrā asara –
Vasaras viducī
Izplešot pirmoreiz spārnus.
Tā trešā asara –
Dzērvēm debesīs
Tālumā bezgalīgā.
Tikai trīs asaras –
Paliek no vasaras
Sarkušas kļavas ēnā.
***
Pacel rokas pretī saulei.
Pacel acis, skaties pāri kalniem.
Pacel sauli savās stiprās delnās,
Lai tā nenokrīt un nepārvēršas
pelnos.
Nesamin to mazo, balto ziedu,
Neaizej pār kalnu projām viena.
Atceries – kāda stiprās delnas
Notur sauli, stāvot dziļi pelnos.
Acis platās
Uz zaļās mežzemenes lapas
Sēž zaļa blakts un manī
skatās.
Ko skaties manī acīm platām?
Es taču negribu tās lapas.
Man tikai nedaudz vajag.
Palūkoties, tavās acīs platās.
Un tā mēs abas sēžam
Uz zaļām mežzemenes lapām.
GUNĀRS BOGDANOVS
Ilūzijas
saskrējos ar zaķi
burkānu novākšanas talkā,
parunājām par šo un to
un nolēmām taisīt mūziku.
kas to būtu zinājis,
ka zaķis brēks meža zvēra
balsī
un man par neizdošanos
uz nervu pamata
aizkritīs
ausis?
DAGNIJA GASŪNA
Tik sen
Tas viss jau ir kādreiz bijis –
Gan skūpsti, gan asaras,
Skumjš, pelēks lietus ir lijis
Un priecīgas vasaras, –
Tas viss jau ir kādreiz bijis.
Vai es biju lietus lāse,
Kas ritēja tev pār vaigu,
Tik kārdinoša un vēsa
Pie lūpām tev pieskāros
maiga, –
Vai es biju lietus lāse?
Vai es biju putna dziesma
Mežā, kur maldījies ilgi,
Kā noburts no skanīgās
liesmas
Tu manī lūkojies liegi, –
Vai es biju putna dziesma?
Vai es biju brīnumpuķe,
Kas ilgi uzplaukt tev liedzās,
Vai nerātna, aušīga skuķe,
Pēc tavām lūpām
kas sniedzās, –
Vai es biju brīnumpuķe?
Tik sen es jau zināju tevi,
Tavas acis, lūpas un smaidu,
Ka likās – vairs neatnāksi,
Ka veltīgi tevi gaidu,
Tik sen es jau zināju tevi…
SANDRA CĪRULE
***
Vai tas nav dīvaini?
Visapkārt rudens redzams –
gan matos rudens,
gan acīs rudās,
gan sejās gudrās
rudens rievu raksts.
Rūc rudens pērkons,
rūgst rudens rūgušpiens
aiz loga rūts,
rūgst rūgdams,
lēnām recē balta migla.
Un katru reizi
rēni rudens rīti
aust baltā rūgušpienā…
Rīt atnāks ziema.
Rīt rudens aizmirsts
zelta lapās rūsēs…
AINA MEDNE
Labvakar
Man ir, ko teikt,
Un to es saku,
Vairs nebīstoties
It neko.
Vēl brienu
Lapām klātu taku.
Man pretī
Rudens rudeņo,
Un šaisaulei
Es paldies saku
Par mirkli šo
Jau gaistošo.
Labvakar,
Gaismai logā saku,
Jo mājas gaida
Pārnākot.
Pretī rudenim
Zibeņi
Mākoņiem azotēs
Ieritinājušies,
Iemiguši.
Mākoņi
Zemes siltumu
Pacēluši,
Nes uz dienvidu pusi.
Pīrāgi,
Tikko no pannas,
Smaržo kā smaržojuši.
Vasara
Pagriež vaigu
Pretī rudenim klusi.
ANDRA KĀRKLIŅA
***
Debesis
Ir zemes dvēsele;
Domas
Ir vārda spēks;
Mēness
Ir saules spogulis.
Bet kas esi tu?
Reiz viss būs pagātnē
Domas un darbi,
Dienas un naktis,
Un vārdi –
Viss reiz būs pagātnē.
Ik brīdis,
Ik diena un nakts,
Ik minūte –
Aizslīdēs bezgalības telpā
Un ietērpsies pagātnes
drānās.
Viss,
Kas reiz tumsu radījis, –
Izirs.
Kas reiz bijis gaišs –
Izdzisīs…
Vairs nebūs nekā,
Tikai zvaigznes spīdēs
Pie piķa melnās debess
Kā liecinieces par bijušo –
Zemes pagātnes elpu.
SOLVITA LIEPA
***
Man teica:
«Meiten, iedēsti savā dārzā
rozes, kļūsti citiem par puķi,
uzziedi.»
Pie velna!!!
Iesēju nātres!!!
Hihi! Laipni lūdzu
pabradāt!!!
***
Pulkstenim vakar nolauzu
rādītājus.
Šodienas nav.
Vakardienas meli.
Pirmsnedēļas cerības.
Pērnās ilgas.
Es Tevi pazaudēju jau sen.
***
Šodien nav vietas pasaulē.
Nav vietas sirdsapziņai.
Un tie, kas to nemeklē,
nekad nedzirdēs.
Tie rindu pēc rindas
plēsīs no savas dzīves, cerot to
nosvērt.
Un arī svaros nav vietas
sirdsapziņai.
Un nevajag! Nevajag!!!
Vējš tik un tā piepūtīs galvu ar
muļķībām.
Tik un tā…
LINDA RADZIŅA
***
Dvēseles durvis ir atvērtas
balta baloža lidojumam
uz Tavu sirdi.
Uzplaukušie ziedi
no manām pārgalvīgām
jūtām
zied nenoplūkti.
Tu vari nākt
acu skatiena attālumā
un palikt dvēseles tuvumā.
Dvēseles durvis ir atvērtas
dvēseļu lidojumam mūžībā.
SANITA SAMA
Tā viss
Cik savādi ir tas,
Ka saule aizskrien vakaros,
Ne vārda neteikdama –
Vai nāks tā vēl,
Kādēļ un kur tā skrien.
Tad mēness atnāk lūkot,
Kas ļaunu saulei darījis,
Bet arī viņš steidz prom,
Zvaigznes vezdams līdz.
Tā viss zūd –
Un neatgriežas vairs nekad;
Tā cilvēks savas kļūdas labot
Nespēj vairs nekad.
Un nožēlot – par vēlu jau…
Jo…
Kā prieks,
Kas sen jau zudis,
Zūd arī ticība.
Bet…
Jel nelaid
To prom –
Nelaid ticību!
Aizies ticība –
Arī tev
Būs jāiet.
Jo…
Kam ticības nav,
Nav arī dzīvības –
Tikai iznīcība…
