Atpakaļ. Mana skaistākā vasara, āvusi kājas…
DAGNIJA GASŪNA
Atpakaļ
Mana skaistākā vasara, āvusi
kājas,
Caur rasotiem zirnekļu
tīmekļiem brien,
Saulstaru glausta, kalnā pie mājas
Bikli vaicāju – atnāksi atpakaļ?
Vēl pēdējo vakaru klabina stārķis,
Pāri pagalmam tāltālu skan
It kā svinīga zvēresta vārdi –
Es atnākšu, atnākšu atpakaļ!
Tik zemu pār galvām aizlido
dzērves,
Uz spārnu galiem kā sapnis, kā
vaids,
Kā solījums Dzimtenei atvadu
vārdi –
Mēs atnāksim, atnāksim atpakaļ!
Pasaka
Tu esi mana pasaka,
Es – tava garā pupa,
Pa maniem zariem debesīs
Tu kāpi vārīt zupu.
Pie debess mannas riekšavas
Klāt šāvi zvaigžņu sāli,
Un tad kā mazam bērnelim
To karstu garšot ļāvi.
Tā garšoja kā rīta vējš,
Ak, kas par gardu zupu!
Tu – mana baltā pasaka,
Es – tava raibā pupa.
LĪVIJA DZELME
Tālāk iet
Solim, kas raits,
Lemts tālāk iet,
Ceļš gan nezināms ir,
Ja kalna virsotnē vīsies,
Tas drīz nogāzi tvers,
Sirds veldzi no avota dzers.
Līdzi nāk prieks,
Smaids vaigā zied…
Ceļš vien sapņojums ir, –
Vai rīti miglājā tīsies,
Vai tie saulstarus bērs,
Un delnu, kas kļauta,
Vēl glāstam vērs.
Strauji plūst laiks, –
Tā gadi steidz!
Un mūžs, likteņa lemts,
Vēl vēlas vasarā palikt,
Kur ziedi un saule,
Un dzīve vēl laimīti svērs.
ANDRIS KOPEIKA
***
Sasalst
Zemes, jūras, kalni.
Arī cilvēks
Dažreiz vēss.
Nemēdz pārledoties jūtas,
Kādreiz vēsas
Tikai kļūst.
***
Sapņi paliek,
Kad cerības mirst.
Vien kāpēc
Tās bojā iet
Tik sāpīgi?
***
Dzenoties
Pēc kāda brīža,
Aizmirsties un atdoties Tieksmei, vēlmei,
Kuru sasniegt.
Kā –
Lai paliek noslēpums.
RŪDOLFS SAULĀJS
Ar sāpēm
Kādēļ piedzimst viss labais
Tikai ar sāpēm,
ar sāpēm?…
Cilvēks piedzimst grūti,
Un pumpuri plīst ar sāpēm,
Un zaļie rudzu asni
velēnu salauž
Ar sāpēm.
…Un cilvēki pasaulē mieru
Rītdienai izpērk ar sāpēm.
Kādēļ mēs prieku
Un vismazāko laimi,
Mēs – pat mīlestību
Sajūtam tikai pēc sāpēm?…
ZANDA STRAZDIŅA
***
Klusā lūgšanā
apstājos…
pirms elpas…
nevaru pateikt neko,
varu paklusēt,
varu klausīties
augusta Debesīs…
…………………………..
Klusa lūgšana
paceļas…
pāri elpai…
Es nezinu
Varbūt
pa tālām pļavām izbridies…
varbūt
pie akas cauru nakti sēdi…
un miglas tīmeklīšus… modini,
varbūt…
es nezinu,
kā atnāk vārdi.
SANDRA CĪRULE
***
Es dusēt dodos
dodos klusēt
lūpas slēdzu atslēgām
un ausis aizveru
ir pusdienlaiks
ciet žalūzijas acīm
ciet prāts
dzeļ saule asi –
ir pārtraukums
ir mana diena
pārrauta uz pusēm
***
burbuļo tepat
mana dzīvīte –
tepat līdzās
manī ne lūdzama
manī ne lāse netiek
ar roku dubļus plikšķinu
pilinu gotiskas celtnes
ož vaivariņš
naftalīns tvan –
varbūt esmu purvā
varbūt omītes kamolu lādē
tepat burbuļo –
vai tas meža strauts
putras katls
vai tā dzīvīte mana?
***
Sāp ērkšķis pirkstā,
ābols zarā,
Krīt plūme –
viena krīt,
ne barā.
Un dienvidvējš
nes pieneņpūkas
vēlās
atkal garām…
SOLVITA LIEPA
***
Lietus ir Dieva dāvana.
Dāvana maziem bērniem un dzejniekiem.
Tie, kas piedzimst lietū, neprot raudāt.
Tie prot smieties eņģeļa smieklus.
Peļķes ir eņģeļu dziesmas.
Tur bradājot kājiņas peciņas dziesmotas kļūst.
Tu tikai neguli lietū un neļauj tam ielīt sevī, jo
nežēlīgais paņem sirdi.
Tomēr.
Lietus ir žēlsirdīgais.
Lietū var nomazgāt uz trotuāra samīto Čaka sirdi.
Lietū var pamest suni un lietussargu.
Lietū visi ir vienādi slapji muļķi.
Lietū var atrast mazus bērnus.
Lietainā dienā svešs var kļūt.
Vienkārši.
Tuvumu aizskalo.
AINA MEDNE
Kur?
Zīlīte, žubīte,
Kur spēku ņēmi?
Spārnos, spārnos, –
Debesīs tēmēju.
Mākoni, mākoni,
Kur spēku guvi?
Ūdens lāsē,
Zemītes tuvumā.
Dvēsele, dvēsele,
Kur spēka avots?
Uguns elpā,
Akmeņu valodā.
GUNĀRS BOGDANOVS
***
vārdiem savs smagums
teicējam savs
un dzīvē ne mazums
vārdus un teicējus
jauc
***
es vadmala
Dievs audējs
un tu tas diegs
JĀZEPS PETRAITIS
Būt vecākiem
Būt vecākiem saviem bērniem ir liels prieks,
Bet Mūsu Bērni nav mūsu īpašums.
Mūsu dēli un meitas ir tikai Dzīves plūduma bērni.
Viņi iet caur mums, bet tikai ne no mums.
Mēs Viņiem varam dot savu mīlestību, bet ne
savas domas.
Mēs varam rūpēties par Viņiem, Viņu miesu,
Bet mēs nevaram aprūpēt Viņu dvēseles,
Jo Viņu dvēseles dzīvo nākotnes ceļos.
Mēs varam censties līdzināties Viņiem,
Bet var sāpīgi būt līdzināt Viņus sev.
Laiks neiet atpakaļ, nedz arī stāv uz vietas.
Mēs esam kā degviela dzinējiem,
Kuri traucas nākotnes ceļos.
Mēs esam kā avots, kas paliek uz vietas,
Viņi, šī avota ūdens, kas traucas uz augšu
Pretī bezgalīgajām debesīm.
***
sev pašam es vēl neesmu draugs.
(Seneka)
…kam citam, ja ne sev,
atzinības rakstiem
un ordeņiem nosēt
pašapziņu un krūtis?
ir grūti
ārpus sevis
citus sadzirdēt,
saviem priekiem pāri
citiem līdzi priecāties,
un arī bēdas dalīt grūti,
ja paša nopelni
un ordeņi
uz priekšu virza
tikai krūtis
Dzīves trajektorijas
velc pelīte vienu vīli
peļu slazdam apkārt,
jo nožņaugtu tevi
kaķis neēdīs.
INĀRA DRUVA
Es atraisījos
Es atraisījos no tā zara,
Kas citām lapām saikni dod,
Un tagad tikai manā varā –
Vai krist, vai arī uzlidot.
Vai šalkt, vai nešalkt kādu
dziesmu,
Ko iemācījis pūtējs vējš,
Vai sevi droši pakļaut briesmām,
Lai dzēš, lai tēš, lai skrandās
plēš.
Vai arī paslēpties zem sūnām,
Kur vēji nerausta, kad pūš,
Vai apsegties ar putnu dūnām –
Kāds mīksts un nodrošināts
mūžs!
Es atraisījusies no zara –
Cik bezgalīgas iespējas!
Ja dzīve būtu gara, gara –
Gan visas izmantotu tās.
