Redakcija saņēmusi garu vēstuli. Pirms sūtīšanas autore to nedēļu nēsājusi līdzi rokassomiņā un apsvērusi, vai pārdomas atklāt.
Redakcija saņēmusi garu vēstuli. Pirms sūtīšanas autore to nedēļu nēsājusi līdzi rokassomiņā un apsvērusi, vai pārdomas atklāt. Rakstītāja, saprotams, vēlas palikt anonīma. Viņas vēstījums atklāj dažādu attieksmi pret strādniekiem zemnieku saimniecībās. Pirms publicējam vēstules fragmentus, jāpaskaidro, ka autores dēls šovasar vācis ražu ar kombainu, ļoti smagi strādājis. Mātei, kura uzticējusi pārdomas, saimnieka izturēšanās šķitusi nevērīga.
***
Gribējās, lai cienījamais kungs būtu kaut vai piebraucis pie kombainieriem, aprunājies, bet vislabāk – iekāpis saules pārkarsētajā «Donas» kabīnē un kādu brīdi pabraucis. Varbūt arī uzēdis kombainiera līdzpaņemtās maizītes, kur desa ir karsta, it kā tikko nožāvēta, bet gurķis vai tomāts no karstuma caurspīdīgi. Par vēsa ūdens malku nerunāsim, to dzersim ziemā. Bet saimnieka kungs to neuzskata par vajadzīgu.
Es to nerakstītu, bet vienudien ieraudzīju zemes īpašnieku Bauzes tirgū baltās zeķītēs pērkam mazo kefīriņu «Bauskas piena» stendā. Pirkstos zelta gredzeni, cienīga izskata cilvēks pastaigājas, bet tajā pašā brīdī «vergi» laukos sapņo varbūt par aukstu ūdeni. Dēls man kategoriski aizliedza kaut ko kaut kur teikt, jo no tā jau nekas nemainās.
Pagājušajā gadā brīvlaikā viņš arī strādāja ar kombainu, pļāva Codē mūsu zemkopības ministra Ata Slaktera lauku. Bija gan cilvēcīga attieksme, gan vienmēr pusdienas. Saimnieks atļāvās vairākas reizes atbraukt pie vīriem, uzkāpt uz kombaina un aprunāties. Pļāva pagājušajā gadā arī vairākiem citiem saimniekiem. Visur tika iedots cilvēkiem paēst. Ne jau pašai ēšanai ir tas lielākais svars, jo karstumā jau īpaši negribas ēst, bet attieksmei ir nozīme. Arī iepriekš minētais kungs pagājušajā gadā esot devis ēst, bet pēc tam sarēķinājis, ka dārgi iznākot…
Varbūt visu saasinu, bet daudzās vietās pietrūkst elementāras cilvēcības citam pret citu. Cik dažāda ir saimnieku attieksme pret strādniekiem! Piemēram, pie Raimonda Kazbuķa. Par to ir rakstīts «Lauku Avīzē», pat televīzijā rādīja. Mani paziņas strādā pie Kazbuķa jau vairākus gadus. Pats saimnieks sēžas pie pusdienu galda kopā ar strādniekiem un ēd kopā.
Pazīstu Rundāles pagasta «Līdumnieku» saimniecības īpašnieci Edīti Muravjovu. Zinu, ka Edītes un viņas vīratēva Ivana Muravjova laukos strādā nolīgti cilvēki. Te arī vienmēr dod siltas pusdienas. Edīte, vienmēr aizbraucot mājās pēc sešiem, veda vīriem launagu. Pati teica: ātri sataisu salātiņus, uzcepu kādu olu vai speķi, vai desu, jo vīri strādā līdz pusnaktij. Te strādnieki ir cilvēki.
Zinu Īslīces pagasta Komunārā Jāni Pelēķi, kurš vienmēr savus strādniekus ir atbalstījis visādos veidos, kaut vai ar atvesto sviestmaizi, no cilvēka nāk labestība.
Pirms pāris gadiem mans dēls vēl mācījās Aizkraukles arodvidusskolā un visas prakses un arī brīvlaikus strādāja SIA «Palmo» pie Pētera Neikšāna. Pētera attieksme pret saviem strādniekiem vispār īpaši laba, visi viņam «čomi». Iespēju robežās viņi visādi tika atbalstīti. 1999. gada vasarā ar «Palmo» atbalstu dēls bija pat Itālijā. Izdevumu lielāko daļu sedza «Palmo». Es droši zinu, ka Pēterim paldies par cilvēcību varu teikt ne tikai es.
Tā, lūk, mēs, vecākā paaudze, ar uzvedību, ar attieksmi citam pret citu rādām paraugu un veidojam bērnu nākotni. Zinu, ka ir ļoti daudz labu cilvēku mums apkārt, no kuriem var tik daudz ko mācīties. Ir ļoti daudz cilvēcības, sirsnības, bet tajā pašā laikā arī «melnie darvas pilieni». Manam dēlam šovasar tāds trāpījies. Ceru, ka tas neietekmēs viņa attieksmi, viņa domas par cilvēkiem, nebojās viņa dvēseli. Bet tas jau ir cits temats.
Ī. L.
