Šodienas jubilāre iecavniece IMANTA DRUVIŅA atceras laiku pirms desmit gadiem: «Toreiz it kā nebija nepieciešamības atskatīties uz nodzīvotiem gadiem, bet tagad, 50. jubileju sasniedzot, šādas pārdomas ir neizbēgamas».
Šodienas jubilāre iecavniece IMANTA DRUVIŅA atceras laiku pirms desmit gadiem: «Toreiz it kā nebija nepieciešamības atskatīties uz nodzīvotiem gadiem, bet tagad, 50. jubileju sasniedzot, šādas pārdomas ir neizbēgamas.»
Imanta strādā Iecavas poliklīnikā par ģimenes ārsta Jungas palīdzi. Viņa priecājas, ka savulaik izvēlējusies apgūt šādu profesiju. Esot patīkami, ka ar padomu un darbu viņa varot palīdzēt cilvēkiem. «Biežāk manā aprūpē ir bērni, saista viņu dabiskums un mīļums. Vienmēr mēģinu iejusties pacienta lomā, tāpēc saprotu, kādēļ bērns raud vai dusmojas. Katrs aizstāvas, kā prot,» teic Imanta. Jubilāre izaudzinājusi trīs dēlus, viņu raksturi esot pilnīgi atšķirīgi. Vecākais dēls Raivis ir pedantisks, viņš strādā par šoferi un bieži mammu iepriecina ar negaidītiem apciemojumiem. Raivis parasti ierosinot, ar kādu praktisku dāvanu Imantu atkal iepriecināt. Jautrajam Arvim ar mammu tīk pļāpāt un pļāpāt. Jaunākais – 18 gadu vecais Sandis – ir kluss un noslēgts. Imantai no Sanda bērnības atmiņā ir anekdotisks gadījums. Toreiz mazajam puikam jautāts, par ko viņš vēlētos kļūt. Zēns teicis: «Būšu ķirurgs un piehaltūrēšu par traktoristu.» Imanta kopā ar dēliem diezgan bieži dodas tālākā ceļojumā uz dzimto Apriķu pagastu apciemot mammu. Svētkos visi apmeklē Apriķu baznīcu, kas izceļas ar gleznotiem griestiem. Imanta apbrīno Apriķu muzeja bagātības, tādēļ viņa ikvienam iesaka turp aizbraukt un apskatīt.
