Prātam neaptverams noziegums pāris stundās ir pārvērtis pasauli.
Prātam neaptverams noziegums pāris stundās ir pārvērtis pasauli. Ir sācies 21. gadsimts ar globāla kara draudiem, pirms vēl notikusi daudzinātā globalizācija saziņas, ekonomikas, kultūras un citās jomās.
Amerikas Savienoto Valstu raķetes ik palaikam šķaidījušas agresoru tehnisko potenciālu. Pretspēks, kuram vēl nav ne vārda, ne adreses, ar pašu ASV lidmašīnām 11. septembrī ietriecās un sagrāva valsts asinsrites mezglu – Pasaules tirdzniecības centra debesskrāpjus – un drošības garanta – Pentagona – ēkas vienu spārnu, nežēlojot sevi un nedomājot par cilvēku upuriem.
Vēl un vēl mums ir iespēja notikušo vērot televīzijā. It kā tikai daudzu, arī ASV kinoindustrijas ražotu, šausmu filmu turpinājums. Tiem, kuri nav mācīti žēlot un līdzi just, svarīgs ir vienīgi sižets – šoreiz tas apsteidz pat nāves efektu ražotāju fantāziju.
Par cilvēces vēsturē nepieredzēta terora uzbrukumu miera laikā tiek runāts pārpārēm. Šķiet, ka tēma tik ļoti aizrāvusi žurnālistus un politologus, ka aizmirsts galvenais – kaut kur kādam arī ļoti sāp. Bet mums vajag vēl: kur ir upuru saraksts, kur bojā gājušo skaits!
Tikpat kā netiek vaicāts: kur meklējams notikušā cēlonis? Kaut kur taču ir krājušās dusmas, kas pārvērtušās fanātismā – dzīvība pret dzīvību.
Ja kāda tauta savas pagātnes pāridarījumu ar varu un naudu vēlas pacelt pāri planētas ciešanām gadsimtos un gadu tūkstošos un alkst pēc atriebības, tad arī citi savu sāpi ceļ no vēstures dzīlēm, un atriebības karos pasaule var aiziet bojā.
Pārāk cieša ir notikušās traģēdijas sakritība ar notikumiem Tuvējos Austrumos, kā arī ar ASV un Izraēlas delegāciju demonstratīvu aiziešanu no ANO organizētās pretrasisma konferences Durbanā. Vai divus gadus briedinātā dusmu lavīna gaidīja šo brīdi?
Jāņa Dombura raidījums «Kas notiek Latvijā?» 12. septembrī lika atgriezties pašu zemītē, kur arī notiek lēns teroriņš – ar smaidu. Rīgas Domes sliekšanās uz «ausmas pusi» iezīmē drūmu ainu, ja nesadosies rokās labējie spēki. Diemžēl tie vairāk atgādina spītīgu āžu baru, kurā katrs ir varens.
Pārsteidza bijušā kultūras ministra O. Spārīša pirmais paziņojums no Domes pieminekļu komisijas vadītāja ložas: Rīgā būtu vieta gan Pētera I, gan krievu karavadoņa Barklaja de Tollī piemineklim.
Aizsprostot ceļu krievu caru, karavadoņu un citu «izcilnieku» simboliem un pilnīgai orientācijai uz austrumiem – pagaidām vienīgais pamatotais E. Repšes partijas veidošanas arguments, jo pašreizējie varas grupējumi var arī negūt vēlētāju atbalstu 8. Saeimas vēlēšanās. Un tad… bailes pat domāt.
TV ekrānā E. Repše iznāca ar savas komandas pārstāvjiem – zinātniekiem un ārstiem, kuri apsolīja politikā ar plastisko ķirurģiju nenodarboties. Arī E. Repše bija tikpat kategorisks: ilgāk gaidīt vairs nevar, valstī vajadzīgas radikālas pārmaiņas.
Jaundibināmās partijas kontā pagaidām ieskaitīts ievērojami mazāk naudas nekā E. Repšes «honorāram». Viņa komentārs: «Kuģim vispirms vajadzīgs kapteinis, un tad var lādēt iekšā saturu.»
