Avīzes pielikumā «Rudens» 21. septembrī pārdomas raisīja nepraktiskās lappuses par sapņiem.
Avīzes pielikumā «Rudens» 21. septembrī pārdomas raisīja nepraktiskās lappuses par sapņiem. Virsrakstā ietvertais apgalvojums, ka «Sapnī mēs visu redzam mīklaini un neskaidri – kā vecā spogulī» uzskatāms par vidējo satvaru starp «jā» un «nē», starp «balts» un «melns».
Mani visu mūžu pavadījuši visai spilgti sapņi, it kā reālajai dzīvei paralēlas norises, kas nereti, vienā naktī nosapņotas, turpinās nākamajā. Turklāt reizēm redzētais, piemēram, ir tik nepatīkami patiess, ka tas pārklājas ar vēl kādu sapni, kurā jau esmu pamodusies un pārliecinājusies, ka šausminošās ainas nav tikai sapnis vien… Protams, īstā pamošanās šādos gadījumos ir divtik patīkama: cilvēks tev blakus elpo, māja nav nodegusi vai mašīna nav nozagta.
Kopš mazotnes mani sapņi pārsvarā ir krāsaini. Psihopatologs teiks – tā nav laba zīme. Paldies Dievam, šī «zīme» nav mani padarījusi ne slimāku, ne veselāku, bet dzīvi krāsaināku gan. Neviens dakteris nekad nav vaicājis, kādi ir mani sapņi un vai es tos vispār redzu. Taču tie ir svarīgi man pašai: sapņos esmu bijusi tur, kur nebūšu nekad, tikusies un runājusi ar cilvēkiem, kurus mūžā nesastapšu nekad.
Neesmu centusies miegā redzēto tulkot, bet par to domājusi gan. Pēc dažu tuvu cilvēku nāves sapnī nācies viņus redzēt (tikai reizi katru) trakojam, visādi ārdāmies. Varbūt viņu garam bijušas kādas problēmas pārejā no mums zināmā «miesas apvalka» citā – nezināmajā.
Pēc sava dzimtas koka – savdabīgas genomu krātuves – izpētes caur sapņiem esmu «iepazinusies» ar vēl bezuzvārdu Kaču un Brenci, kuri apglabāti dzimtas kapos pirms vairāk nekā simt gadiem. Esmu miegā runājusi saturīgus monologus, lasījusi dzejoļus, kaut gan īstenībā nevaru lepoties ar izcilu atmiņu. Diemžēl šie sapņi nav notverami un paturami, paliek vienīgi viela pārdomām – no kurienes tas nāk?
Tagad daudzās skolās strādā psihologi, kuri palīdz bērniem tikt galā ar viņu problēmām. Arī okupāciju un kara laika bērni bija pakļauti dažādiem eksperimentiem (neiznīcināma pieredze!), kuri nāk līdzi caur mūža gadiem. Zināšanu pārbaudes metodes un eksāmenu maratons visos priekšmetos katru gadu pat pēc 50 pavasariem liek trūkties no miega, no pārdzīvojuma, kas atkal un atkal atkārtojas – sapņos. Mūsdienu bērniem ne tas vien paliks nākamo gadu murgiem.
Visbiežāk miegā tomēr cīnos ar ārdurvīm tēva mājās, kuras sen nojauktas: jau kuro gadu un kuro nakti es šīs durvis slēdzu, bultēju, ar tapām stiprinu, bet neizdodas, un pamostos… no bailēm. 1946. gada vēlā rudenī šajās durvīs sirotāji, padomju armijas zaldāti, sašāva manu tēvu. Tu vari piedot, tu vari aizmirst, bet sapņi, zemapziņas izvirdumi, atgādinās bijušo, jo tie ne vienmēr sevī ietver gaišo un cerīgo, ko apzīmējam ar vārdu – sapņi.
Jau agrā bērnībā atklāju sevī spēju «nosapņot». Tolaik bērniem laukos nekādas jubilejas nesvinēja. Tomēr pirms desmitās dzimšanas dienas redzēju sapni, kā pāri Naudas kalniņam nāca radiniece ar baltu saini rokās. Otrā dienā tā arī bija: viņa man uzdāvināja lielu balta porcelāna suni – naudas krātuvīti. Diemžēl to, tāpat kā citus sapņus, sagrāva karš un viss, kas nāca pēc tam.
