Marina (sauksim viņu tā) dzīvo laukos. Viņas divi bērni mācās Bauskas 2. vidusskolas latviešu plūsmas dažādās klasēs.
Marina (sauksim viņu tā) dzīvo laukos. Viņas divi bērni mācās Bauskas 2. vidusskolas latviešu plūsmas dažādās klasēs. Ģimenē visi sarunājas tikai dzimtajā, krievu valodā, bet ar kaimiņiem sazinās galvenokārt latviski.
Līdz šim Marinai ne reizi nebija ienācis prātā, ka viņa savus bērnus mākslīgi «pārlatvisko», atraujot no dzimtās valodas vides un liedzot viņiem iespēju apzināties savu identitāti. Sievietei vispār neinteresē divvalodības teorijas. Viņas mērķis ir vienkāršs un skaidrs – valsts valodas zināšanas Marina uzskata par svarīgu faktoru bērnu profesionālās karjeras veidošanā nākotnē.
Atklājies, ka viņa bijusi naiva un tuvredzīga. Marina satraukta rāda nedēļas laikraksta «Subbota» šī gada 21.– 27. septembra izlaidumu. Publikācijā «Latvietis – krievs?», kas veltīta latviešu valodas apgūšanai krievu skolās, Saeimas deputāts pedagoģijas doktors Jakovs Pliners strikti apgalvo: «Mums ir zināmas daudzas traģēdijas, kad 3. – 5. klašu bērnu dvēseles smagi cieš, raujoties pušu starp skolu un ģimeni. Tā vietā, lai lepotos ar saviem vecākiem, viņi izjūt kaunu, jo vecāki ir nelatvieši.» Šīs rindas, tāpat kā visu publikāciju, Marina pārlasījusi vairākkārt. Viņa pat sākusi prātot: «Varbūt mani bērni par savām izjūtām nestāsta? Tomēr nespēju noticēt, ka viņi kaunētos no savas tautības.»
Publikācija «Latvietis – krievs?» ir gana iespaidīga, lai tajā iedziļinātos arī tie lasītāji, kuri ikdienā vispār nav saistīti ar divvalodības jautājumu Latvijā. Pamatdoma ir definēta nepārprotami – latviešu valoda krievu skolās tiek uzspiesta ar cietsirdīgām metodēm, lai masveidā asimilētu cittautiešu jauno paaudzi. «Raksti kaut tūkstoš «s» sava uzvārda beigās, tik un tā labākajā gadījumā tevi nosauks par lojālu cittautieti. Valodu būsi apguvis, bet par latvieti tik un tā nekļūsi,» tendenciozi secina publikācijas autore.
Apkopojot izglītības sistēmas ierēdņu, politologu un etnopsihologu viedokļus par latviešu valodas apguves problēmām, dīvainā veidā radies pretenciozs un naidīgs «sacerējums» konkrētai mērķauditorijai – cittautiešu bērnu vecākiem. Rezultāti nebija ilgi jāgaida, jo Marina, piemēram, jau sāk šaubīties par savu izvēli. Bet tādu māmiņu Latvijā ir desmitiem tūkstošu… Vai tiešām sašķeltajā un traģēdiju plosītajā pasaulē jau tāpat nepietiek naida, lai demagoģiski turpinātu to uzturēt savā mazajā zemītē?
Tomēr nav sliktuma bez labuma. Publicētajā materiālā absurda tendenciozitāte iet roku rokā ar dezinformāciju. «Parastajās skolās latviešu valodas mācīšanas kvalitāte ir ļoti zema, taču privātskolotāju algošanai lielākai daļai vecāku trūkst naudas. Kā palīdzēt bērniem?» raksta autore šķiet norūpējusies. Divu bērnu māmiņa Marina šo frāzi bija uztvērusi kā pļauku. «Tie ir salti meli. Par savu bērnu pasniedzējiem varu teikt viscildinošākos vārdus. Domāju, ka daudzi Bauskas 2. vidusskolas vecāki man piekritīs. Kāpēc neviens neatļaujas kritizēt vācu vai angļu valodas mācīšanas kvalitāti? Arī tās ir svešvalodas.»
Jā, svešvalodas gan. Bet gluži citādas, jo ar prātojumiem par to mācīšanas «nepareizajām» metodēm nudien būtu neiespējami sanaidot mūsu sabiedrības divas daļas.
