Pēc žurnālistes Ingas Muižnieces publikācijas «Mēģinot skart neaizskaramo», kas ievietota «Bauskas Dzīvē» 26. septembrī, 8. lappusē, redakcijā saņemtas vairākas iedzīvotāju atsauksmes – gan piekrītošas, gan noraidošas.
Pēc žurnālistes Ingas Muižnieces publikācijas «Mēģinot skart neaizskaramo», kas ievietota «Bauskas Dzīvē» 26. septembrī, 8. lappusē, redakcijā saņemtas vairākas iedzīvotāju atsauksmes – gan piekrītošas, gan noraidošas. Piedāvājam tās lasītāju vērtējumam.
Kurš kristīs dziedātājus?
Pievienojos žurnālistei Ingai Muižniecei, kura publikācijā «Mēģinot skart neaizskaramo» rakstījusi par Bauskas luterāņu draudzi. Paldies viņai par atklātību un drosmi. Mana mazmeita ir kristīta un iesvētīta luterāņu draudzē, turklāt viņa pati to ļoti vēlējās. Pašlaik meitene labprātāk apmeklē Pestīšanas Armijas dievkalpojumus un nodarbības. Tur prot ar bērniem un jauniešiem nodarboties, izglīto, dod pienākumus, māca palīdzēt citiem.
Ja jau tik kritiski tiek sacīts, ka jauniešu ansamblis ir draudzei nepiederīgs, tāpēc ka dziedātāji nav ne kristīti, ne iesvētīti, tad jāatlaiž arī luterāņu draudzes koris. Cik es zinu, tikai retais no tiem, kuri tur dzied, tieši šajā draudzē ir kristīts, iesvētīts un laulāts. Varbūt arī šie dziedātāji draudzei nav derīgi, jo, ja pareizi atceros, reti ir tie gadījumi, kad mācītājs pēc dievkalpojuma būtu korim par dziedāšanu pateicies.
Vecmāmiņa Bauskā
***
Kaunēties vajadzētu!
Neatbalstu tādu draudzes lietu publisku «ķidāšanu», kā to ir atļāvusies žurnāliste Inga Muižniece «Bauskas Dzīves» 26. septembra numurā. Tas, kas notiek draudzes iekšienē, nevienam nav jāzina. Par to ir jāklusē un pazemīgi jālūdz, lai Dievs sakārto to, kas šķiet nepareizi.
Nekādi svētie jau tie pieminētie jauniešu ansambļa dalībnieki nav. Zinu, ka daži no viņiem ne tikai dzied, bet arī smēķē. Kristietim tas nepiedien, un, kā pareizi atzinis mācītājs Aivars Siliņš, šie jaunieši nemaz nav kristieši. Lai tad viņi iet uz tām sektām, kur to vien dara kā dzied, lēkā, met rokas gaisā, krīt transā un izliekas, ka tā pielūdz Dievu.
Vecie cilvēki ir audzināti kristīgā garā un baznīcā nemeklē prieku. Viņi nožēlo grēkus, lūdz Dievu, nevis kritizē mācītāju. Jaunajiem nekas nav svēts un to viņi grib ievazāt arī kristīgajā baznīcā. To nedrīkst pieļaut.
A. K.
***
Dievs ir manā sirdī
Esmu no tiem cilvēkiem, kuri tā īsti nepieder nevienai kristīgajai draudzei. Izlasot Ingas Muižnieces 26. septembra avīzē publicēto rakstu, arī man bija, ko pārdomāt.
Palaikam mēdzu aiziet uz dievkalpojumu katoļu baznīcā, kurp mani bērnībā veda vecmāmiņa. Esmu bijusi arī luterāņu baznīcā, īpaši tad, kad tur ir kāds viesmācītājs, kā, piemēram, nesen – A. Pelds, kura sprediķi ir aizkustinājuši līdz asarām ar savu tiešumu.
Kādu laiku esmu apmeklējusi baptistu lūgšanu namu. Mani bērni 80. gadu beigās sāka mācīties adventistu izveidotajā pirmajā svētdienas skolā Bauskā. Arī Pestīšanas Armijas dievkalpojumi, kuri nereti notiek Bauskas tautas namā, mani ir aizkustinājuši. Nav ko liegties, tieši no šiem kristiešiem un Vasarsvētku draudzes esmu saņēmusi arī materiālu palīdzību, kad bijis pavisam grūti.
Savu īsto draudzi neesmu atradusi. Varbūt tāpēc, ka esmu pārāk kautrīga, palieku vienmēr nomaļus. Bet ir arī kāds cits iemesls – kristīta tiku pavisam maziņa un to pat atcerēties nespēju. Jaunības gadi pagāja Sibīrijā, un, kad tiku mājās, Latvijā, man pat bija bail domāt par iesvētībām un iešanu baznīcā. Man šķiet, ka to nedarīšu arī tagad, kad gadu skaits pārsniedzis 60. Tomēr Dievs ir manā sirdī. Un tas man šķiet svarīgāk nekā tikai formāls kristību vai iesvētību akts. Turklāt – manu latiņu vai piecdesmit santīmu, ko esmu vienmēr ziedojusi, neviena draudze nav atraidījusi.
Vera K., bijusī īslīciete
