Codietim Imantam Lediņam ir deviņi mazbērni, kuri ļoti mīl savu vectētiņu, ko mīļvārdiņā mēdz dēvēt arī par Ecenu.
Codietim Imantam Lediņam ir deviņi mazbērni, kuri ļoti mīl savu vectētiņu, ko mīļvārdiņā mēdz dēvēt arī par Ecenu.
Vidzemnieks ieskatās Zemgales meitenē
Imants ir no Vidzemes, Madonas rajona Veckalsnavas, un uzaudzis sešu bērnu ģimenē. No tikpat kuplas saimes nākusi codiete Anna, jauna agronome, kura 18 gadu vecumā pēc Saulaines tehnikuma beigšanas nosūtīta darbā uz Imanta dzimto pusi. Tur abi jaunieši iepazinušies un 1961. gadā «sarakstījušies» vietējā dzimtsarakstu nodaļā. Nekādu kāzu, ne solījumu nav bijis, bet mīlestībā un saskaņā abi nodzīvojuši līdz 1994. gadam, kad Anna pavadīta uz kapu kalniņu.
Mazdēli un mazmeitas
Codes pagastā izaugušas Lediņu ģimenes meitas Aija, Iveta un dēls Jānis. Savas dzimtas koku katrs papildinājis ar trim atvasēm. Un Imantam Lediņam tagad ir trīs mazdēli – Imants, kurš tā nosaukts vectēvam par godu, Muntis un Salvis, kurš nācis pasaulē kā dāvana Ecenam – dažas dienas pirms viņa 50. dzimšanas dienas. Turklāt gan vectēvs, gan visi trīs mazdēli dzimuši Zivs zīmē. Laikam tāpēc viņiem ļoti patīk peldēties. Mazmeitu pulciņš ir kuplāks – tajā ir Antra, jau studente, Alīna, Signe, Baiba, Arta. Pašu jaunāko – šī gada 23. martā dzimušo Ivetas meitiņu Sibillu Annu – vectēvs pats vedis mājās no slimnīcas un atkal juties, it kā pirmo un vienīgo mazbērnu sagaidījis.
Mīlestība jāsadala
Imants Lediņš pilnīgi piekrīt teicienam, ka īstie bērni ir bērnubērni. Kamēr aug savējie, vecāki vēl jauni, daudz jāstrādā un jāgādā. Mazbērnos ir vairāk laika ieklausīties un viņus samīļot. Mīlestību sadalīt visiem līdzīgi gan neesot viegli, jo vectēvs dzīvo Codē, bet mazbērni Vecsaulē, Iecavā un Liepājas rajona Grobiņā. Tomēr katru savu mīluli Imants Lediņš arvien cenšas apciemot pirms jaunā mācību gada sākuma. «Pats esmu varējis maz skolā iet, tāpēc gribu, lai mazbērni mācās, un man liekas, ka ir svarīgi viņus uzmundrināt.» Pats viņš apguvis akordeona spēli, tāpēc priecājas, ka Baiba mācās mūzikas skolā.
Novēl vieglāku dzīvi
Vectētiņš neslēpj, ka nu jau reizēm arī viņš sāk just vajadzību lūgt palīdzību bērniem, un, ja saime tik kupla, tas ir vienkāršāk. Tā kā pirms dažām dienām, kad, meitas Aijas mudināti, visi atbraukuši pie Ecena, un gluži nemanot prāvā malkas kaudze jau bijusi sakrauta šķūnītī. Imantam prieks, ka viņa rūpes un mīlestību pret tuviniekiem izprot Dzidra, ar kuru viņš ir kopā, kopš zaudējis savu Annu. Bērniem un mazbērniem Ecens novēl vieglāku dzīvi, nekā tā bijusi pašam, un no sirds dzīvo līdzi visiem viņu darbiem un panākumiem.
Mazbērni par Imantu Lediņu:
Baiba (12 gadu): – Katru gadu mani un brāli 1. septembrī viņš ved uz skolu. Nākamgad viņš kopā ar Salvi varēs saņemt pamatskolas beigšanas dokumentu.
Salvis (14 g.): – Ecens atbalsta manas nodarbības karatē, ved uz sacensībām un pārdzīvo, kā man veicas.
Signe (12 g.): – Vectēvu varētu salīdzināt ar Krišjāni Baronu, viņš ir tik mīļš.
Muntis (13 g.): – Tikai mans vecotēvs prot brilles uzlikt tā, ka tās turas uz vienas auss aiz vienas kājiņas. Un viņš ir tik omulīgs; ja ir vecotēvs, ir arī torte.
Arta (8 g.): – Viņš ir ļoti labs, nekad nerājas.
Imants (13 g.): – Mēs ar vectēvu esam diezgan līdzīgi pēc izskata un arī vārds mums ir viens.
Antra (18 g.): – Vectēvam ir tādi patīkami «lipīgi» ieradumi – īsi pirms pusnakts viņam gribas kaut ko uzkost, lasot iesnausties un ar avīzi apsegties. Mūsu jubilejās viņš nav jāielūdz, pats vienmēr atceras un mūs patīkami pārsteidz. Viņa sekcijā vienmēr ir kāds kārums noglabāts.
Alīna (12 g.): – Mēs satiekamies retāk, jo dzīvoju tālu – Grobiņā. Bet pie vectēva var pavadīt foršākās brīvdienas un svētkus.
