Manas pārdomas raisīja A. K. vēstule «Kaunēties vajadzētu!», kas publicēta laikraksta «Bauskas Dzīve» 28. septembra numurā, 2. lappusē.
Manas pārdomas raisīja A. K. vēstule «Kaunēties vajadzētu!», kas publicēta laikraksta «Bauskas Dzīve» 28. septembra numurā, 2. lappusē.
Bībelē Kalna svētrunā Jēzus saviem sekotājiem saka: «Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.» (Mateja ev. 5:14) Jebkurai kristīgai draudzei vajadzētu būt kā pilsētai kalnā, kam nav nekā slēpjama. Attiecībām draudzē vajadzētu būt paraugam citiem. Kāpēc nesakārtotas sadzīviskas lietas var «ķidāt», lai tās ātrāk risinātos, bet garīgās nevar? Ar klusēšanu nekas nebūs līdzēts. Dievs var palīdzēt sakārtot attiecības, bet Viņš to nedarīs mūsu vietā.
Vēstulē A. K. raksta, ka cilvēki neiet uz baznīcu meklēt prieku. Bet ko tad? Mūsu dievnami tik ilgi būs pilni (pareizāk būtu teikt – pustukši) ar nīgriem un svētulīgiem cilvēkiem, kamēr nebūsim iemācījušies priecāties par to, ko Dievs ir devis. Prieks ir viens no Svētā Gara augļiem. Kur gan to lai meklē, ja ne baznīcā? Apustulis Jēkabs ir teicis: «Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu; ja kādam ir priecīgs prāts, lai viņš dzied slavas dziesmas.» (5:13)
Pat kristīgi cilvēki bieži vien svētdienās dodas uz baznīcu kā uz drūmu darbavietu, kur Dievs prasīs kādu upuri. Kristus upuris ir pietiekams visiem, katra mūsu dzīvei. Neviens nav izņēmums. Apustulis Pāvils atgādina visiem kristiešiem: «Priecājieties iekš tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!» (Vēst. filipiešiem 4:4)
