Jebkura atkarība rodas no mīlestības trūkuma, ir pārliecināts Bruknas Kalna svētību kopienas vadītājs un Ziemeļkurzemes katoļu draudzes dekāns Andrejs Mediņš.
Jebkura atkarība rodas no mīlestības trūkuma, ir pārliecināts Bruknas Kalna svētību kopienas vadītājs un Ziemeļkurzemes katoļu draudzes dekāns Andrejs Mediņš.
Šī gada sākumā Dāviņu pagasta Bruknas muižā viņš nodibināja narkomānu rehabilitācijas kopienu. Tās nosaukums ir mainīts divu iemeslu dēļ. Kopienā uzturas arī jaunieši, kuriem turpmāko dzīvi veidot traucē atkarība no alkohola, neapmierinātība ar dzīvi, izstumtība no sabiedrības. Iepriekšējais nosaukums neatspoguļoja kopienas kristīgo ievirzi. Tagad ir skaidrs, ka Kalna svētību kopienas principi balstās uz Kristus kalna sprediķī sludinātiem gara augļiem – nesavtīgu mīlestību, pacietību, lēnprātību, atturību.
Postam ir vairāki iemesli
Ienākot Bruknas muižā, uzmanību saista uzraksts: «Nesaki Dievam, kas tu biji, saki Dievam, kas tu gribi būt.» Ar šo apņemšanos Bruknas muižā ierodas jauni cilvēki, lai mēģinātu sakārtot savu dzīvi. Pašlaik kopienā uzturas seši jaunieši vecumā no 20 līdz 32 gadiem. Visilgāk šeit dzīvo Oskars no Ventspils, bet Mārtiņš tikai sāk iejusties jaunajā situācijā, stāsta Andrejs Mediņš. Visi jaunie vīrieši šeit ieradušies pēc pašu brīvas izvēles un tikpat brīvi viņiem ļauts kopienu atstāt.
Jaunekļi nepavisam neatgādina dokumentālos sižetos redzētus narkomānus, kuru atkarība jau robežojas ar iznīcību. Bruknas kopienas iedzīvotājiem gluži vienkārši nav laimējies piedzimt labās, parastās ģimenēs, kur valdītu iejūtība un sirsnība. Nav veicies ar draugiem, kuri ir tādi paši bēdubrāļi. Kā neatņemama «piedeva» tam visam ir alkohols un citas reibinošas vielas. Dažiem jaunekļiem nav pajumtes un profesijas, lai gan viņi ir garīgi un fiziski normāli attīstīti cilvēki, kuri varētu strādāt. Izkļūšanai no posta nepieciešama stipra griba. Arī tās jaunajiem vīriešiem trūkst.
Lūgšanas un fizisks darbs
Bruknā jauniešiem tiek piedāvāta iespēja dzīvot vienkāršu, pieticīgu dzīvi, kuras piepildījums ir lūgšanas un fizisks darbs. Priesteris Mediņš teic, ka tādējādi no jauna tiek atklāta svētība, ko sniedz kopīgs darbs, draudzība un atvēršanās Dieva mīlestībai.
Dzīvi kopienā reglamentē speciāli izstrādāti noteikumi. Tie paredz pienākumu stingru sadalījumu un uzvedības ierobežojumus. Nav atļauts smēķēt, lietot narkotikas, alkoholiskus dzērienus, skatīties televīziju, atstāt kopienas teritoriju bez vadītāja atļaujas, dibināt kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem. Adaptācijas periodā nav ieteicams satikties ar vecajiem draugiem un tuviniekiem.
«Jauni cilvēki šeit ierodas diezgan neadekvātā stāvoklī,» stāsta priesteris Mediņš. «Viņi ir izmisuši, pilni naida. Kopiena nav ārstniecības iestāde, jo šeit neizmanto medikamentus un psihoterapeita pakalpojumus. Mūsu vienīgā «terapija» ir dziedināšana ar Dieva vārdu. Līdzīgās kopienās Rietumos to dēvē par «Kristus terapiju». Pat ticīgam cilvēkam nav viegli vairākas reizes mesties ceļos un pazemīgi lūgt, bet pavisam noteikti šādu vajadzību neizjūt kopienā tikko nokļuvušie. Taču viņu izmisums ir tik neaptverams, ka viņi gatavi pieņemt lūgšanu, arī būdami neticīgi.»
Priesteris māca slaukt govis
Kopā ar atkarībā nokļuvušajiem jauniešiem Bruknas muižā diendienā ir ventspilniece Zane Groša. Viņa pametusi darbu pilsētas sociālās palīdzības dienestā, lai Kristīgajā akadēmijā gūtās zināšanas izmantotu postā nokļuvušo jauniešu glābšanai.
Zane organizē un pārrauga visus darbus muižas naturālajā saimniecībā, vada lūgšanas, gatavo maltītes, palīdz risināt saskarsmes problēmas. Trīs dienas nedēļā kopienā strādā Andrejs Mediņš. Pārējā laikā viņš kalpo Ziemeļkurzemes katoļu draudzēs un vada Talsu jauniešu kopienu.
Zane stāsta, ka iztikas līdzekļus kopienas iedzīvotājiem nodrošina naturālā saimniecība. Tajā ietilpst mežs, aramzeme, ganības, lopi. Katram jaunietim saimniecībā uzticēti konkrēti pienākumi. Daudzi sākumā nemākot atšķirt ķirbi no burkāna un teļu no aitas, jo īstos laukos viņi līdz šim nekad neesot bijuši.
Arī Oskars sākumā neko nepratis, taču pēc dažiem kopienā pavadītiem mēnešiem visu iemācījies. Tagad viņš ir kūts darbu galvenais veicējs. Jauneklis stāsta: «Slaucu govi, vedu uz ganībām zirgus, baroju cūkas, trušus un zosis. Visus svarīgākos darbus, arī govju slaukšanu, iemācīja priesteris Mediņš.
Man nav māju un tuvinieku. Šogad mamma nomira. Māsa dzīvo Londonā, man tur nav lemts nokļūt. Kopienā jūtos brīvs no visām lietām, mierīgs, tuvu Dievam. Noteikti gribu šeit uzkavēties ilgāk.»
Apņemšanās mainīt dzīvi
Rodrigo dzīvesstāsts ir līdzīgs, lai gan varētu šķist, ka izskatīgajam puisim neatrisināmas problēmas ir svešas. «Mani nomāc atkarība no alkohola. Tādēļ esmu daudzas darbavietas pazaudējis. Mani vecāki bija alkoholiķi, tāpat arī draugi. Neko labu dzīvē neesmu redzējis. Kādā brīdī notika lūzums, jo apzinājos strupceļu un pilnīgu perspektīvas trūkumu. Sapratu, ka nespēšu bez Dieva palīdzības pārvarēt krīzi. Sāku apmeklēt Torņakalna baznīcu, mācītājs Rubenis mani nokristīja. Uzzinājis par Bruknas kopienu, stingri nolēmu tikt ar sevi skaidrībā, iepazīties ar līdzīgiem cilvēkiem un norobežoties no ierastās vides. Mans mērķis ir mainīt sevi, pieņemt sirdī Dievu un sekot Viņam.»
Katrs kopienas iedzīvotājs ir atbildīgs par tās dzīvesveida nodošanu jaunatnācējiem, skaidro priesteris Mediņš. Citu valstu pieredze rāda, ka uzturēšanās laikam kopienā nevajadzētu pārsniegt trīs četrus gadus. Pēc tam jauniešiem tiek meklēta iespēja darboties kristīgās draudzēs. Pastāv diezgan liela iespēja, ka daudzi bijušie kopienu iedzīvotāji varētu sākt patstāvīgu dzīvi.
