Pilsrundāles vidusskolas skolotāja Lilita Lauskiniece īstenojusi sen lolotu sapni. Viņa piedalījusies tūrisma ceļojumā uz Spāniju – savas vecvecmāmiņas dzimteni.
Pilsrundāles vidusskolas skolotāja Lilita Lauskiniece īstenojusi sen lolotu sapni. Viņa piedalījusies tūrisma ceļojumā uz Spāniju – savas vecvecmāmiņas dzimteni.
«Senču gēni manī uzvirmoja pēc pirmajām ģitāras un sitamo instrumentu skaņām. Sāku dejot flamenko, ko nekad iepriekš nebiju darījusi,» mazliet izbrīnīta secina Lilita.
Dārglietas un dokumenti jāglabā seifā
Braucienu organizējusi mazpazīstama tūrisma firma «Rita», taču ar pakalpojumiem Lilita ir ļoti apmierināta. Pa ceļam uz Spāniju pabūts vēl piecās valstīs. Divas dienas latviešu tūristi pavadījuši Berlīnē, tikpat daudz arī Parīzē, bet Spānijas Vidusjūras piekrastes iepazīšanai veltītas sešas dienas. Kopumā ceļojums izmaksājis 400 dolāru.
«Iespaidu pārpilnība ir neaptverama,» secina skolotāja. «Protams, bija jārēķinās ar dažām neērtībām, divas naktis pavadot autobusā. Tie ir maznozīmīgi sīkumi, kas neietekmēja ceļojuma brīnišķīgo gaisotni. Noteikti braukšu uz Spāniju vēlreiz.»
Lilita stāsta, ka Francijā jutusies kā trūcīgas valstiņas pārstāve, kura var atļauties tikai mazumiņu no tūrisma industrijas bezgalplašā piedāvājuma. Spānijā viss mainījies: «Radās iespaids, ka šajā zemē gaida tieši mani. Katrs cilvēks tur var justies kā personība, nevis viens no miljoniem. Spānija ir lēta zeme, pat mēs tur varējām atļauties pilnīgi visu – apmeklēt izcilu flamenko izrādi, vērot grandiozu strūklaku šovu, vizināties ar kuģīti gar Vidusjūras salām, pavadīt naktis deju klubos, staigāt pa muzejiem, degustēt vīnus,» stāsta ceļotāja. Vienīgie negatīvie iespaidi latviešu grupai saistīti ar zagļiem. Lilita iesaka ceļotājiem būt ļoti uzmanīgiem. Dokumenti un dārglietas par nelielu samaksu noteikti jāatstāj viesnīcas seifā. Citādi būs garantētas lielas nepatikšanas.
Flamenko uzvedums senā pilī
Pirms ceļojuma Lilita Lauskiniece pētījusi un sistematizējusi informāciju par Spāniju, nosakot prioritātes. Viņas galvenais mērķis bijis apmeklēt flamenko deju uzvedumu un mākslinieka Salvadora Dalī muzejmāju jūras piekrastes pilsētiņā Figerosā. Redzētais pārspējis jebkuru iztēles «gleznu».
Flamenko ir populārākā spāņu deja, un tās pamatsoļi tiek mācīti visiem tūristiem. Grandiozu flamenko uzvedumu, kas turpinājies trīs stundas, Lilita vērojusi viduslaiku pilī Kosta Brava salas kūrortpilsētā. Flamenko uzvedumos piedaloties tikai augstas klases meistari, jo trīs reizes pa 40 minūtēm dejot ugunīgā tempā spējot vienīgi profesionāļi. Pavadījumam tiekot izmantota ģitāra un bungas kombinācijā ar fonogrammu. Dejotāju tērpu krāšņumu Lilita pat nemēģina aprakstīt.
Ieejas biļete maksā Ls 15. Cenā iekļauts plašs pakalpojumu klāsts. Pārtraukumos viesi var fotografēties un sarunāties ar aktieriem un dejotājiem, baudīt spāņu tradicionālo vīnu sangriju, klausīties tenoru uzstāšanos.
Spēlēs lietuskoku un kavēsies atmiņās
Spānijas kolorīts visā krāšņumā Lilitai atklājies Barselonā. Ievērojamā spāņu arhitekta Antonio Gaudi celtnes kļuvušas par pilsētas simboliem. Viņa projektētās ēkas, jo īpaši baznīca «La Sagrada Familia», atgādina skulptūras. Citi tajās saskata līdzību ar bišu šūnām. Baznīcas viena portāla celtniecība noslēgusies jau pēc Gaudi nāves. Interesanti, ka portālu projektējuši japāņu arhitekti. Skolotāja Lauskiniece rāda fotogrāfijas, kurās redzamas pedantiski izstrādātas skulptūru grupas ar Bībeles sižetu atainojumu. «Paskaties, krustā sistajam Jēzum ir japāniski vaibsti,» ar lietpratējas trenēto skatienu attēlus komentē Lilita.
Viņa stāsta par Barselonas gājēju ieliņu Ramblu, kas patiesībā ir vesels kvartāls. Pagalmiņos un ielās redzami neskaitāmi sastinguši tēli – klauni, Flinstonu «meitene», dāmas 19. gadsimta tērpos. Līdzko tūrists ziedojumu kārbiņā iemet monētu, tā «statujas» atdzīvojas un uzrunā gājēju. Dažādu tēlu atveidošana ir viens no aizraujošākajiem veidiem, kā mākslinieki Barselonā pelna naudu.
Par Ramblas muzikantiem tūristei ir pat stāsts. Uz ielas tiek spēlēti visdažādākie instrumenti, arī austrāliešu aborigēnu didžiridū – milzu stabule ar dobju skaņu. Lilitai ļoti kārojies to nopirkt, jo viņa sen interesējas par eksotisku instrumentu vēsturi, taču didžiridū izmēri bijuši pārāk grandiozi. Toties viņa iegādājusies lietuskoku. Tā sauc Austrālijas iezemiešu mūzikas instrumentu, kas darināts no kaktusa, dzelkšņaino pusi izgriežot uz iekšu. Atverē iebērtas sīkas kaktusa sēkliņas. Tām saskaroties ar dzelkšņiem, veidojas lietus čaboņai līdzīga skaņa.
Tūristi varējuši pārpārēm baudīt spāņu ēdienus, bet dažus nacionālās virtuves «brīnumus» aizvest arī mājiniekiem. Visiem, kuri nolēmuši doties uz Spāniju, būtu jāņem vērā Lilitas Lauskinieces padoms: «Vīna pagrabos par smiekla naudu var nopirkt dažādus bezgala garšīgus produktus, piemēram, spāņu medu, vītinātus gaļas izstrādājumus, kas gatavoti pēc senām receptēm. Pagraba īpašnieks visu iesaiņos glītā kārbā, apsies ar lenti un pievienos dāvaniņu – videokaseti par spāņu ēdienu gatavošanas paņēmieniem. Atteikties no tāda piedāvājuma būtu dīvaini.»
Vīna recepte
Lilita Lauskiniece atklāj spāņu vīna pagatavošanas recepti:
«Lielā krūzē sagriež visus iespējamos citrusaugļus, līdz izveidojas biezs slānis. Augļus pārlej ar sangriju. Pudelēs vai tetrapakās fasētais spāņu nacionālais dzēriens nopērkams arī Latvijā. Uzlējumu tur ledusskapī vienu dienu. Pēc tam vīnu nokāš un augļus izmet. Nekādā gadījumā nevajadzētu augļus ēst, jo tā tiek uzskatīta par tumsonības pazīmi.
Vīnu salej glāzēs, bagātīgi pievienojot ledu, un bauda katrā ēdienreizē. Īstā sangrija ir ļoti maigs dzēriens ar interesantu garšas buķeti.»
