Dobeles rajona mazajā Tērvetes pagastā dzīvo tikai 2550 iemītnieku, bet Tērvetes dabas ainavu parku šogad līdz 15. oktobrim apmeklējuši jau 35000 ekskursantu.
Dobeles rajona mazajā Tērvetes pagastā dzīvo tikai 2550 iemītnieku, bet Tērvetes dabas ainavu parku šogad līdz 15. oktobrim apmeklējuši jau 35000 ekskursantu. Šī gada rekords – 7. oktobrī parku apmeklējuši 1300 ekskursantu. Šādi ir Tērvetes tūrisma informācijas centra dati.
Pasaku mežs un Gulbju ezers
Tikai 56 kilometrus no Bauskas atrodas vieta, «kur pārlidojumu ceļā mēdz atpūsties gājputni, kur aug Baltijā staltākās priedes, kur pagātne, pakāpusies trīs senajos pilskalnos, mūsdienu paaudzēm māj atmiņas. Tur Pasaku mežā mīt rūķi, zem dižozoliem un liepām norakti seno zemgaļu ieroči un dārgumi, ezera ūdeņi šūpo gulbjus». Tik gleznaini par Tērveti rakstīts informācijas bukletā. Un tā ir tikpat tīra taisnība kā saule rudens dzidrajās debesīs. Par to šonedēļ pārliecinājās arī «Bauskas Dzīve».
Pa Anneles takām
No krūmiem un brikšņiem atbrīvotā teritorija, sakārtotā vide ar katru gadu vilina arvien vairāk tūristu gan no Latvijas, gan arī no ārvalstīm. Kaut arī šurp brauc dažādu tautību cilvēki, tomēr tā īsti Tērvetes parka burvību var izjust tikai tie, kuri zina, kas mūsu tautai ir rakstniece Anna Brigadere, mazā Annele, Sprīdītis, Lutausis un citi viņas radīti tēli un lugu varoņi.
Nākamgad apritēs 80. gadskārta, kopš rakstniece saņēma Tautas balvu – namīpašumu Tērvetes «Sprīdīšus». Šeit viņa no 1922. gada pavadījusi mūža 11 radošāko vasaru, sarakstot atmiņu triloģiju «Dievs. Daba. Darbs» un citus daiļdarbus. Savos «Sprīdīšos» 1933. gadā nākamajā naktī pēc vasaras saulgriežiem Anna Brigadere klusi un nemanāmi aizmiga mūža miegā.
Tagad Sprīdīšu māja un tās apkārtne ir privātīpašums, to mantojuši rakstnieces radinieki. Namā izveidots Annas Brigaderes privātais memoriālais muzejs, no šejienes sākas parka apskate, taka, kas aizved uz Iršu dārzu. Tur, Krišjāņa Kugras no koka veidotas, joprojām ogas lasa mazā Annele un draudzenes.
Tērvetes parka izveidi, saistot to ar Annas Brigaderes vārdu un daiļradi, 1958. gadā sācis mežkopis Miķelis Kļaviņš, kurš pratis runāties ar kokiem, zvēriem, putniem un puķēm. Pirmās takas esot katru vasaru ravētas un ar grābekli nolīdzinātas. Sadarbībā ar koktēlnieku Krišjāni Kugru 1969. gadā parkā izliktas pirmās koka skulptūras.
«Inventārs ar birku»
1973. gadā, kad sirmais mežsargs nomiris, viņš apglabāts Kalnamuižas baznīcas kapsētā, no kurienes pārskatāms viņa mūža veikums. Gadu parks bijis bez saimnieka, līdz 1974. gadā šeit sācis strādāt Visvaldis Banziņš – jauns puisis, mežsaimnieks ar Lauksaimniecības universitātes diplomu. Tagad viņš sevi dēvē par Tērvetes parka inventāru, kam varētu birku piekārt un pašu kādās parka krustcelēs kā skulptūru izlikt. Darba neesot mazāk kā pirms trīsdesmit gadiem, bet amata nosaukums krietni vien garāks. Visvaldis Banziņš tagad ir akciju sabiedrības «Latvijas Valsts meži» Zemgales mežsaimniecības Tērvetes dabas parka un Pokaiņu meža pārvaldnieks. Stalts, kalsns un viegli nosirmojis vīrs.
Tērvetes sakopšanai, tūristu piesaistīšanai un ekskursantu plūsmas vadīšanai, lai nekaitē- tu dabai, izstrādāti un realizē- ti divi projekti. Gatavs arī trešais – «Dabā – ar izpratni». Tam finansējumu piešķīrusi Dānijas Vides aizsardzības aģentūra ar Reģionālā vides centra Centrālajai un Austrumeiropai starpniecību. Projekts paredz apmācīt gidus, kuri, vadot skolēnu grupas dabas parkā, ne tikai aizvestu līdz rotaļu laukumam, Sprīdītim un Lutausim, bet arī ieinteresētu par šejienes dzīvnieku, putnu, kukaiņu un augu dzīvi, mācot tos ieraudzīt dabā.
Lielie «bērni» dāvā idejas mazajiem
Bez Visvalža Banziņa palīdzības «Bauskas Dzīve» Tērvetes dabas parka 500 hektāru lielajā teritorijā būtu ne tikai apmaldījusies, bet arī pusceļā palikusi. Apskates taku kopgarums parkā pašlaik jau sasniedzis 30 kilometru, ko vienā dienā spēj pieveikt retais. Nākas ņemt karti un izvēlēties, vai doties pa Anneles takām meklēt seno liepu, tēva kalnu. Vēl ir jāatrod Meža ķēniņš, tā sargs un Vells, jānokāpj līdz bērnu rotaļu laukumam. Jāuziet Gulbju ezers un Gulbju tilts, kur var novērot putnu dzīvi.
Parka jaunākais ieguvums ir Rūķīšu mežs. Tajā no biezok- ņa lūkojas 13 rūķu, tie ir amatniecības vidusskolas kokamatnieku darinājumi. Pats vecā- kais – Krišjāņa Kugras vecais rūķis – nenoguris stiepj malkas nastas. Vecā meistara skulptūras atjaunojis koktēlnieks Ritvars Kalniņš, bet Rūķu meža mājas, ielas, raktuves, gateri un dzirnavas būvējuši parka vīri pēc mākslinieka Andra Doņa skicēm. «Mēs te esam daudzi tādi lieli bērni, kuriem pilnas galvas ar fantastiskām idejām,» stāstīja Visvaldis Banziņš, skaidrojot, kā radušās brīnumainās koka būves.
Priedes ar gadsimtu atmiņu
Vasarā, īstajā ekskursantu sezonā, te nereti mēdz būt lielāki sastrēgumi nekā ielu krustojumos Rīgā, piebilda Visvaldis Banziņš. Bērniem esot lielākais prieks rāpties uz mājiņu jumtiem, griezt dzirnavu spārnus, rāpus ietrausties mazajā namiņā, lai apsēstos rūķu krēsliņā. To nevienam neliedz, tomēr gandrīz katru sezonu kaut kas tiek salauzts, sapostīts. Ārzemnieki no Eiropas valstīm neslēpjot sajūsmu, šeit, meža vidū, atrodot amatnieka roku veidotus brīnumus. Tālāk braukušie – no Amerikas un Austrālijas, ko mēdz dēvēt arī par plastmasas pasauli, – neticīgi taustot, vai tiešām tās lietas ir īstas, no koka, vai tikai tas nav redzes māns.
Ekskursantus vairāk priecē pārsteigumi, izklaides un atrakcijas. Visvaldis Banziņš no profesionālā viedokļa lielāku vērtību piešķir Tērvetes unikālajām koku audzēm. Šeit sastopami daudzi reti un aizsargājami augi. Kāpjot uz Veco priežu parku, kur joprojām pēc Sprīdīša stabules danco milzis Lutausis, Visvaldis Banziņš vedina lūkoties uz koku galotnēm. Šeit priedes esot visstaltākās, jo augušas ne mazāk kā 180 līdz 260 gadu. To spēka noslēpums – neparastais lazdu pamežs, kura nobiras baro priežu saknes.
Šī priežu audze ir dabas piemineklis ar zinātnisku, kultūrvēsturisku un ainavisku vērtību. Priedes šeit aug apmēram 30 hektāru lielā teritorijā, vairāku koku galotnes slienas pat 40 metru augstu.
Dabas krāšņums augu gadu
Šogad bijis jūtams, ka parku apmeklē vairāk velotūristu, kurus nebiedē, ka piektā daļa taku ved kalnup. Lietainajā vasarā, kad zāle augusi neredzēti brangi, nācies pamatīgi rauties ar pļaušanu. Kolīdz nomales atstātas novārtā, drīz vien atskārtuši, ka cilvēki tomēr turp iet, laužas cauri garajai zālei, viss parks tiek izstaigāts un apdzīvots. Pavasarī šeit galva reibstot no maijpuķīšu smaržas, jo ziedu paklājs sedz pakalnus un ielejas.
Mazā Tērvetes upīte, vietumis augsta krasta ierobežota, viegli čalodama, pavisam neievērojami nes savus ūdeņus. Bet vajag to redzēt pēc strau- jas sniega kušanas pavasarī vai ilgstošām lietavām vasarā. Mazo upīti tad nevar pazīt. Visā senlejas platumā cauri kokiem un krūmiem bieza, brūna straume traucas uz ezera pusi, visu cieši nenostiprināto aizraudama sev līdzi. Tad gandrīz neviens parka tiltiņš nav sausām kājām pārejams.
Pienāk rudens, un salnas ietonē ziemeļu sarkanā ozola lapas tik dažādās krāsās, ka dabas mākslinieka prasmes priekšā var vien klusēt, stāsta Visvaldis Banziņš.
Saule jau griežas uz pēcpusdienu, kad kāpjam Tērvetes pilskalnā. Šejienieši sulīgi zaļo pakalnu augstā vaļņa dēļ dēvējuši par Cukurkalnu. Tā grāmatā «Baltais ceļš», kas veltīta Annai Brigaderei, rakstījusi Zenta Mauriņa. No Cukurkalna virsotnes raugoties, uz visām debess pusēm paveras dzīvas, Vilhelma Purvīša otas cienīgas ainavas. Gaiss rēni smaržo pēc rudens, un, ja ziemas sākums nebūs bargs vēl ilgi, Tērvetes dabas parks gaidīs ikvienu, kurš grib izjust, baudīt un saprast vienkāršo patiesību, cik Latvija ir skaista.
Fakti
Tērvetes vēsture…
Novads apdzīvots jau 1. gadu tūkstotī pirms Kristus dzimšanas. Tā laika dzīve un cīņas aprakstītas 13. gadsimta hronikās. Zemgaļi šeit cīnījušies ar vācu krustnešiem, te karojuši arī poļi, zviedri, vācieši, krievi, francūži.
…un šodiena
Pagastā darbojas divas pamatskolas,
divas bibliotēkas, kultūras nams, divi muzeji, baznīca.
Darbavietas iedzīvotājiem nodrošina akciju sabiedrība «Agrofirma Tērvete», sociālās aprūpes centrs 150 vecļaudīm un bāreņiem, Tērvetē atrodas arī Kurzemes novada rehabilitācijas centrs.
***
Avoti nogrimst zem kājām ar visām ēkām un dārziem.. Bet kaimiņmājas pieplok pie zemes kā vārnas izplestiem spārniem. Jaunas vietas aug augdamas kā no zemes: koki ar galotnēm pa priekšu un mājas ar skursteņiem un jumtiem.
Anna Brigadere. «Dievs. Daba. Darbs». No stāsta «Balsis».
