Rudens lietus 9. oktobra pēcpusdienā sijājās kā caur smalku sietu, bet mēs to nejutām. Uz galdiņa liesmoja svece, dāvādama gaismu un siltumu.
Rudens lietus 9. oktobra pēcpusdienā sijājās kā caur smalku sietu, bet mēs to nejutām. Uz galdiņa liesmoja svece, dāvādama gaismu un siltumu. Bet varbūt mūs sildīja Mežotnes internātvidusskolas audzēkņu un pedagogu dzirkstošās acis un patiesā ieinteresētība. Mēs – tie esam dzejnieks un izdevniecības «Garā pupa» vadītājs Uldis Auseklis no Rīgas, dzejnieks Rūdolfs Saulājs no Bauskas un šo rindiņu autors – Arnolds Auziņš. Skolotāja Lilita Grāvīte kā parasti sagādāja pārsteigumu, šoreiz ar negaidītiem šova elementiem, kad meitenes ienāca zālē ar diviem suņiem, un lielākais no tiem pienāca pie manis ar puķi zobos. Gluži kā komisārs Reksis. Kaut ko tādu savā garajā mūžā piedzīvoju pirmo reizi.
Katram no mums meiteņu skanīgās balsis veltīja piemērotu dziesmu. Par to paldies mūzikas pedagogam Jānim Seržānam, kurš laikam pat zivīm spēj iemācīt dziedāt. Jutos mazliet neērti, ka man no mūsu trijotnes tika pievērsta vislielākā uzmanība. Droši vien tāpēc, ka nupat bija iznācis mans romāns «Maldugunis», diemžēl nevienā no Bauskas trijām grāmatnīcām to nav iespējams iegādāties.
Aizkustināja vecāko klašu audzēkņu sirsnīgās vēstules romāna galvenajam varonim Leonam Jaunzemam. Nevaru nociesties, dažus fragmentus necitējis. Kristīne Eizaka raksta:
«Dzīve ir Dieva dāvana. Lai arī kādi pārbaudījumi mums uzlikti, ir jādzīvo. Kaut vai viena maza būtne Jūs mīl, neliedziet arī Jūs viņam savu mīlestību, par ko sapņo daudzi bērni.»
Kas lasījuši romānu, zina, ka Leons, tuvu cilvēku nesaprasts, domā par pašnāvību, un mazdēls ir tas, kurš viņu vēl uztur pie dzīves. Cita meitene (viņas vārdu ētisku apsvērumu dēļ neizpaudīšu) atklāti atzīstas:
«Jūsu dzīvesstāstā es saskatu līdzību ar sevi. Arī mani ģimenē tikai pieskata. Nevienu neinteresē manas problēmas, neviens tajās neieklausās. Brīžiem šķiet, ka es tur neiederos. Jūtos kā pīlēns gulbju barā. Es tikai sēžu, klusēju un vēroju, kā gulbji rūpējas viens par otru.»
Vēlāk pie kafijas tases arī ar skolotājiem pārrunājām romānā skartās problēmas. Žēl vienīgi, ka viņi pret mani izturējās tik saudzīgi. Es labprāt būtu uzklausījis kritiskas piezīmes. Varu atzīties, ka drīz pielikšu punktu jaunam romānam. Acīmredzot tas ir vecums, ka pēdējā laikā mani vairāk saista proza, mazāk dzeja.
Manā istabā milzu žuburaina saulespuķe joprojām izstaro vasaru un atgādina par jaukajiem brīžiem pie labiem cilvēkiem.
