Sekoju G. Žilinska publikācijām «Bauskas Dzīvē» un arī to autoru rakstiem, kas piekrīt vai oponē viņa viedoklim.
Sekoju G. Žilinska publikācijām «Bauskas Dzīvē» un arī to autoru rakstiem, kas piekrīt vai oponē viņa viedoklim. Šī gada 15. oktobrī «Bauskas Dzīves» 2. lappusē parādījās V. Pakuļa raksts «No kurienes Tu nāc, profesionālais karavīr?». Domāju, ka pienākusi reize izteikt arī man savas domas šajā lietā.
Cik zinu, G. Žilinskis desmit gadu dienējis PSRS bruņotajos spēkos – jūras kājnieku desanta bataljonā, bet laikā, kad notika traģēdija pie Viļņas televīzijas torņa, viņš bija Bauskas īpašo kārtības sargu operatīvās daļas priekšnieks, vēlāk – Latvijā pirmās un vienīgās profesionālās – Bauskas robežsargu rotas komandieris. Tas bija laikā, kad Bauskas īpašie kārtības sargi pirmie kopā ar jelgavniekiem jau 1991. gada 9. janvārī ieradās pie Ministru kabineta ēkas to apsargāt, bet Bauskas robežsardzes rota tika bieži pozitīvi atzīmēta gan rajona, gan valsts mērogā. Vēlāk izrādījās, ka Latvijas valstij nemaz nav vajadzīgi ne profesionāli karavīri, kā G. Žilinskis, ne profesionāļi vispār. Pietiek, ja amatos ir savējie vai vismaz tādi, kam nav sava viedokļa. Iepriekšrakstītais mazai informācijai par, V. Pakuļa vārdiem runājot, «politdarbinieku apstrādāto cilvēku bez sirdsapziņas».
Par pārējo. Pirmkārt, tā kā pats esmu dienējis pretgaisa aizsardzības spēkos tajā pašā PSRS armijā, tad man arī jāpiekrīt G. Žilinska viedoklim, ka, maigi izsakoties, ASV pretgaisa aizsardzības spēki nebija uzdevumu augstumos. Iespējams, nevarēja novērst traģēdiju Ņujorkā. Tomēr, kad trešā teroristu lidmašīna tuvojās Pentagonam, tad Vašingtonā sen visam vajadzēja būt skaidram un, notriecot lidmašīnu, daudzas dzīvības būtu glābtas. Jācer, ka tie NATO Pretgaisa aizsardzības standarti, kas tiek mācīti citiem, tomēr nav šādā kvalitātē. Labi atceros arī Dienvidkorejas lidmašīnas notriekšanu 1983. gadā. Domāju, ka situācija prasīja rīcību, turklāt svešas lidmašīnas ilgstoša atrašanās savā gaisa telpā nav pieņemama nevienai valstij.
Otrkārt, pašlaik jau neviens nevar noliegt čečenu sakarus ar Osamu bin Ladenu, Al Kajedu un citām teroristu organizācijām. Pēc pirmā Čečenijas kara tika noslēgts miers starp Čečeniju un Krieviju. Krievija faktiski (de facto), ne de jure atzina Čečenijas neatkarību, čečeni šajā laikā valstī ieviesa šariata likumus. Piemēram, šariata tiesu, tas nozīmē – plaši un publiski pielietotus nāves sodus, nomētāšanu ar akmeņiem, locekļu nociršanu utt. To, protams, varētu uzskatīt par čečenu iekšējo lietu, tomēr tas vērsās arī pret sagūstītajiem ķīlniekiem no Rietumeiropas un Krievijas, kuri dažkārt bija humānās palīdzības misiju dalībnieki. Esmu redzējis šos čečenu pašu filmētus kadrus, ar kuriem viņi šantažēja ķīlnieku tuviniekus, gūstekņi kameras priekšā tika sadistiski mocīti, lai izspiestu vairāk naudas. Čečenijas faktiskās neatkarības laikā tā pārvērtās par terorisma, laupīšanas un narkotiku tirdzniecības ligzdu. Arvien lielāku nozīmi ieguva musulmaņu reliģijas kareivīgais novirziens – vahabisms. Vahabīti un Afganistānas talībi būtībā ir kā dvīņi un viņu uzskatos ir maz no tā, ko mēs pēdējā laikā esam dzirdējuši par miermīlīgo musulmaņu reliģiju.
Vēl V. Pakulis raksta par Krievijas un Čečenijas attiecībām: «Kas vētru sēj, tas vētru pļauj». Domāju, ka tas ir dubultstandarts – arī par ASV var teikt to pašu. Tāpat līst civiliedzīvotāju asinis gan Afganistānā, gan Čečenijā, tikai Krievija atrodas daudz neizdevīgākā situācijā – Čečenija ir anklāvs Krievijas teritorijā. Šaubos, vai mēs priecātos par šādiem kaimiņiem. Lietuvā jau ir afgāņu bēgļi, par kuriem tur neviens nav sajūsmā, starp viņiem, iespējams, arī teroristi. Gaidīsim arī mēs, būsim iejūtīgi – varbūt pažēlos, palīdzēsim tiem, kuri mirst badu – tiesa, jau daudzus gadus.
Pēc visiem šiem notikumiem, ja arī Krievija kādreiz kļūs NATO dalībniece, tādā gadījumā mūsu iespējamā dalība NATO un aizvien augošais militārais budžets zaudēs nozīmi. Nevar taču noliegt, ka NATO daudz svarīgāka ir Krievijas nostāja nekā Baltijas valstu viedoklis. Daudzie apliecinājumi, ka attieksme pret NATO paplašināšanās jautājumu nav mainījusies, arī ir tikai vārdi. Mūsu cenšanās iekļūt NATO par katru cenu varbūt ir tāda pati kļūda ārpolitikā kā daudzās nejēdzības iekšpolitikā.
A. SPROĢIS Bauskā
