Īslīces pagasta administratīvās robežas 1920. gadā atšķīrās no mūsdienu robežām. Tolaik arī Kaucmindes (Saulaines) un Bornsmindes (Ziedoņu) muiža ietilpa minētajā pagastā.
Īslīces pagasta administratīvās robežas 1920. gadā atšķīrās no mūsdienu robežām.
Tolaik arī Kaucmindes (Saulaines) un Bornsmindes (Ziedoņu) muiža ietilpa minētajā pagastā. Piedāvāju lasītājiem iespēju ielūkoties Īslīces pagasta aktualitātēs pirms astoņiem gadu desmitiem.
Piešķir naudu vairākiem projektiem
Lasot Īslīces pagasta valdes sēžu protokolus, varētu domāt, ka šo teritoriju klāj pamatīgu upju tīkls. Tāds secinājums rodas, jo gandrīz katrā sēdē ir ticis lemts par tiltu būvi vai remontu. Piemēram, 1926. gada 10. jūlijā nolēma: «Uzdot Eduardam Karašam uztaisīt sekošus tiltus:
1) uz Īslīcmuižas–Marģenes–Augšgaļmuižas ceļa divus tiltus, pie Robežniekiem un pie Ezeres,
2) uz Jūriņ–Jaunzemu–Struku ceļa pie Murdzeņiem vienu tiltu,
3) uz Viteiku–Rudeņu ceļa pār Murdzeni vienu tiltu,
4) uz Žeimes ceļa Dirdas laukā vienu tiltu.»
Citā protokolā minēta divu tiltu būvēšanas vajadzība pie Pluktiem, tur paredzēti gan «koka, gan mūrnieka darbi». Arī pār Īslīces upi pie Īslīces muižas plānots 13 metru garš tilts. Tā paša gada 25. septembrī pagasta valde «uzklausīja Viteiku ciema iedzīvotāju lūgumu dot priekš tilta pār Plānīti pie Struku muižas sešas sijas 22 pēdas garas un trīs četrus grīdu kokus 18 pēdas garus, un priekš tilta pār Murdzeni uz Ādžūnu–Pograničas ceļa dot vienu amatnieku». Vēlāk minēts, ka tilts pār Plānīti uzcelts no «zemes akmeņiem ar cementes javu». Arī turpmākajos gados tiltu būvi varētu uzskatīt par tā laika prioritāti. Pieminētas vēl tādas ūdenstilpes kā Kauces upīte un Marģenes strauts. Tikai no 1928. gada dažu tiltu vietā tiek iebūvētas dzelzsbetona caurules.
Lepojas ar skolas namu
Toreizējais pagasta lepnums bija skolas nams (tagadējās Īslīces vidusskolas vecais korpuss), tas bija arī pašvaldības vērtīgākais īpašums. 1926. gadā to nolēma apdrošināt par Ls 20000, skolas kūti ar klēti – par Ls 500, savukārt pagasta namu – par Ls 1000. Nākamajā gadā skola ar saimniecības ēkām tika novērtēta par Ls 30000. Otrs ievērojamākais īpašums ir bijusi «agrākā Kaucmindes skola, tagadējā otrā nespējnieku patversme «Patvērumi» līdz ar kūtīm un pie tā atrodošos zemi apmēram sešas pūrvietas», ko novērtēja par Ls 15000. Toreiz novērtēts arī inventārs: skolai tā vērtība bijusi Ls 1000, pagasta valdei – Ls 1325,12; 1. nespējnieku patversmei – Ls 14, bet 2. nespējnieku patversmei – Ls 25.
Nespējnieku pabalstīšana un skolas uzturēšana veidoja pagasta izdevumu lielāko daļu. 1926. gada Ziemassvētkos valde nolēma «izsniegt katram kopgalda nespējniekam 400 g cukura, pa vienai Krakovas desai, 200 g sviesta, 400 g saldenskābas maizes; kopīgi priekš visiem 16 kg miltu, 400 g rauga un 800 g kafejas».
Jau 1926. gadā tiek spriests par skolas pārbūves vajadzību, nākamā gada ziemā sākas būvkoku sagatavošana. 1927. gada 29. janvārī «valde ir nopirkuse no pirmā iecirkņa Šēnbergas (Skaistkalnes – R. Ā.) mežziņa priekš pamatskolas pārbūves 254 kokus, kuru sagatavošanai noslēdz līgumu ar Kārli Osīti». Pēc pāris nedēļām pagasta valde konstatē, ka koki jau ir izcirsti, un nolemj no 21. februāra sūtīt 700 pajūgu četrās dienās, lai tie kā šķūtnieki izvestu baļķus. Tā paša gada maijā pie skolas nama savestie baļķi tika izdoti sazāģēšanai mazāksolīšanā. No trīs pretendentiem uzvarēja Vilis Bukolds no Codes pagas- ta «Munčiem», kurš piedāvāja sazāģēt šos 353 m³ baļķu par 18,5 santīmiemn kubikpēdā. Būvdarbi skolā tika sākti nākamajā, 1928. gadā.
Bērnu vecākiem piespriež sodu
Toreiz par skolas neapmeklēšanu sodīja vecākus. 1927. gada aprīlī valde nolēma desmit vecākiem, kuru bērni neapmeklēja skolu, piemērot viena la- ta naudassodu. Nākamā gada 20. augusta sēdē:
«Pagasta valde nolemj: bērnu vecākus sodīt ar 50 santīmiem par katru nokavētu dienu, bet tos, kas nemaz nesūta skolā – ar Ls 10 katru.» Tātad skolas kavējumu problēma toreiz tika risināta pavisam citādāk nekā mūsdienās, lai gan tad tā nebija «masveidīga parādība».
Tolaik valdei nācās spriest par kādu agrāk nebijušu problēmu. Rīgas fotogrāfs F. Cielava bija piedāvājies sabildēt pagasta iedzīvotājus jaunajām pasēm, «apņemdamies darbus izvest saskaņā ar valdības noteikumiem. Pēc fotogrāfiju saņemšanas izrādās, ka fotogrāfs Cielava nemaz nav zinājis toreiz paredzētos noteikumus vai nav griezis zināmu vērību uz tam, un lielāko daļu fotogrāfiju pagatavojis pilnīgi nelietojamas priekš pasēm. Rakstā viņš pats aizrāda, ka nederēs fotogrāfijas cepurēs, respektīvi galvassegās, un pie tam pats noņēmis vienu daļu ar segtām galvām, kuras tagad nav kur likt. Daži noņemtie paši sevi nepazīst».
