Atverot pastkastīti, no tās tagad bieži izkrīt negaidīti un neabonēti brīnumi.
Atverot pastkastīti, no tās tagad bieži izkrīt negaidīti un neabonēti brīnumi. Viens no tādiem pārsteigumiem man bija Tautas partijas avīzes oktobra numurs.
Pāršķirstot šo izdevumu, aizkaitināja rubrika «Lasītājs vērtē» otrajā lappusē, kurā uzdoti divi jautājumi: «Vai jānosaka administratīva atbildība par nelegālā alkohola iegādi?» un «Vai nepieciešami alkohola tirdzniecības ierobežojumi naktī?». Brīnos par Tautas partiju, kura savulaik savā programmā, cik atceros, sparīgi uzstājās par veselīgu dzīvesveidu, ģimenes stabilitāti un tā tālāk, bet tagad, it kā visu aizmirsusi, uzdod dīvainus jautājumus.
Man, piemēram, gribētos zināt, kāpēc neviens un nekad nav vaicājis ko līdzīgu par piena, sviesta, maizes, biezpiena, siera, medikamentu, autiņbiksīšu un citu preču tirdzniecību naktīs.
Iespējams tāpēc, ka nevis šo preču, bet gan alkohola un spirta tirdzniecībā tiek apgrozīta liela nauda, kas aug, vairojas un daudzus dara pat ļoti bagātus. Ko iesāks visi tie, kuri šajā biznesā tūkst arvien biezāki, ja mēģinās sodīt ne tikai nelegālā alkohola tirgotājus, bet arī pircējus? Tās būtu beigas, jo tieši šie pircēji uztur šo rūpalu un, pārfrāzējot pazīstamo teicienu, – ja nebūtu aitu, nebūtu arī cirpēju.
Mazliet rūgteni kļūst, atceroties kādu valstiski svarīgu notikumu pērn. Par to informēja vai visi Latvijas masu saziņas līdzekļi – 2000. gada 13. septembrī trīspušu padome, kurā ietilpst Ministru kabinets, Darba devēju konfederācija un Brīvo arodbiedrību savienība, nolēmusi izveidot darba grupu, kura līdz 2002. gada 1. jūlijam izstrādās valsts alkohola politiku.
Ir ļoti daudz svarīgu iemeslu, kāpēc šis jautājums jārisina steidzami. Tas skar gan sabiedrības veselību, gan Latvijas tautsaimniecības attīstību, arī cilvēku drošību. Taču nopietni sāku bažīties, ka lemtais ir piemirsies vai varbūt top kāda cita programma – kā integrēt sabiedrībā dažādu paaudžu neglābjamos alkoholiķus. Vai arī – kā turpināt auklēties ar tiem, kas no alkohola kontrabandas pelna naudas maisus, bet nodokļus maksā kā par sērkociņu ražošanu.
Manuprāt, pašlaik diezgan skaļi tiek šķetināts, kā kontrabandas gaļa iekļuvusi un joprojām iekļūst valstī. Šī balamutēšanās un brīnīšanās par piepešo atklājumu – gaļu – atgādina rokkoncertos skatuviski uzpūstus, krāsainus dūmus, kas piesedz notiekošo – cukura, spirta, cigarešu kontrabandu.
Ja kāds baušķenieks sen nav bijis Rīgas centrāltirgū, iesaku aizbraukt. Lēnā solī izstaigājiet tirgus teritoriju un mēģiniet atrast vietu gaļas paviljonā, kur netirgo nezināmas izcelsmes un vecuma vistas kājas. Pie viena raugiet paturēt prātā, cik reižu kāds nezināms garāmgājējs(a) jums piedāvās: «spirķik», «vodočka», «sigareti», «aspirinčik», «travka». Pēc tam varat atvilkt elpu, mierīgi pasēžot Vērmaņdārzā un klausoties, kā vārnas ķērc ar Veidenbauma vārdiem: «nav vērts, nav vērts!». Ar to domāju – nav vērts izlikties.
